Sarežģītā attiecību interpunkcija

Ar ironisku un smalku pasmīnēšanu par attiecībām. Divdesmit sešās jaunās horeogrāfes Elīnas Lutces dejas izrādes „Melot nedrīkst izlikties” minūtēs dejotāja Lelde Feldmane un jaunais aktieris/režisors Jurijs Djakonovs sakāpina savstarpējo attiecību interpunkciju līdz augstākajai pakāpei, balansējot uz absurda robežas tajā, cik tālu divi indivīdi var iet savstarpējo emocionālo spēļu vārdā. Un tomēr izrādās, ka mēs mīlam otru cilvēku sentimentālu iemeslu dēļ. Tā vismaz Elīnas Lutces diplomdarba „Melot nedrīkst izlikties” izskaņā mums atgādina viena no džeza laikmeta himnām un populārām kāzu dziesmām – Neta Kinga Kola dziesma „For the sentimental reasons”. 

 Foto: Publicitātes foto no vietnes Journal.Dance.lv

Spēles noteikumi attiecību cirkā

Vīrietis (Jurijs Djakonovs) baltā bezpiedurkņu krekliņā un tumšās uzvalka biksēs visā savā nopietnībā pusatvērtā melnās skatuves priekškara spraugā cenšas apslāpēt pirmatnējo kāri izrādīt nepastarpinātu uzmanību daiļā dzimuma pārstāvei.  Ārēji tēlots vēsums, bet ķermenis tā nēsātāju nodod. Vīrietis ir uzķēries uz sievietes, kurai patīk burāt, izmestā āķa.

Sieviete (Lelde Feldmane) ar lelles skatienu sarkanbalti svītrotā tērpā ar milzu banti krūšu apvidū (tērps arī nenoliedzami norāda uz klaunādes elementu izmantojumu izrādē).  Leldes Feldmanes spēcīgajai un visnotaļ kareivīgi noskaņotajai sievietei izdodas rast humora žanram atbilstošus sejas mīmikas risinājumus vienlaikus reaģējot ar Juriju Djakonovu un viņa izturēto klasiski neatkarīgo un neievainojamo vīrieša pozu.

 Foto: Publicitātes foto izrādei "Melot nedrīkst izlikties"

Kad iepazīšanās fāze, cenšoties noskaidrot, vai vīrietim ar spāņu degunu garšo sviestmaizes ar vai bez sviesta  un vai sievietei ar it kā grieķu profilu patīk ceļot, izrādes priekškars atveras un skatītāji imagināri tiek ievesti jaunās dāmas dzīvoklī. Divvietīgā sofa un pie neredzamās sienas spoži izgaismota mūsu revolucionārā (vēl pagaidām pašreizējā) Valsts prezidenta un viņa gaišās kundzes Lilitas smaidoša portreta fotogrāfija. Vieta idillei.

Jaunā dāma savā teritorijā ielaistajam jaunajam kungam sākotnēji mēģina likt spēlēt attiecību neparedzamo spēli pēc viņas noteikumiem. Jo tā ir viņas teritorija.  Par savdabīgu „savējā” atzīšanas rituālu kļūst adītu, zilu istabas čību ar zaļām vardēm pasniegšana jaunajam iemītniekam. (Jāpiebilst, ka tādas pašas mājas čības kājās ir arī pašai dāmai.)

Ņemot vērā, ka vairums vīriešu kopdzīves aktu nepieņem ar tik lielu sajūsmu, kā to mēdz darīt daiļā dzimuma pārstāves, tas ir novērojams arī izrādē „Melot nedrīkst izlikties”, kas patiesībā ir arī motīvs visai izrādes darbībai, kuras laikā abi varoņi cenšas sākumā pievērst uzmanību un  iepatikties viens otram, vēlāk jau noturēt viens otra uzmanību ar emocionāliem pārspīlējumiem, bet izrādes izskaņā jau sakāpinot emocionālo latiņu tiktāl, ka mazajām sievietes viltībām vīrietis vienkārši pieliek treknu ketčupa punktu. Naturālistiskajai ainai, ko piedzīvo Dailes teātra Mazā zāle, seko atslābums, kad maskas krīt un abi mīlētāji / karotāji pēc satraucošas dejas, meklējot veidu, kā sajust vienam otra emocionālās svārstības, atkal vienojas ritmiskā un identiskā soļu kombinācijā, mierīgi līdzāspastāvot neskatoties uz visu, kas bijis pirms tam.

Uzmanību okupē darbība

Šī dejas izrāde aizrit gandrīz bez muzikālā pavadījuma (ja neņem vērā veldzējošo fināla dziesma, ko gribētos pat dēvēt par „titru” mūziku). Skaņu efektus rada dejotāju kustības, izsaucieni, emocionālās pieturzīmes, kuras tie paši saliek vajadzīgajās vietās. Tādejādi ir rasts veiksmīgs risinājums, jo mūzikas klātneesamība nemaz nav traucējoša, bet tieši pretēji nevajadzīgi nenovērš uzmanību no pašas izrādes darbības. 

 Video:  Nat King Cole "For the sentimental reasons"

Skatītāja uzmanība ir pilnīgi okupēta gan ar smalko, aktierisko humora līniju, gan ar mulsinošajām epizodēm (jāatzīst, ka pirmajā brīdī pāris mirkļus tiešām rodas aizdomas, ka ekspresīvajā cīņas dejā Leldei Feldmanei ir pāršķelta lūpa, kas asiņo). Pietuvinot realitātei pāra savstarpējo attiecību izklāstu, ko raksturo deja ciešā satvērienā, kur katrs ik pa laikam vēlas diktēt savus pareizos soļus. Viņi notēloja, mēs noticējām.

Vai mīlestība ir kompromisu māksla? To katrs atbildēs pats sev. Tas, ko izrāde atklāj, ir apziņa, ka pārim jāprot sadzīvot, turklāt klātesot gan priekos, gan bēdās, jo tikai tā ir izjūtams nepanesamais esības vieglums visnotaļ kunderiskā baudā uz visas pasaules notikumu fona. Ja divi ir kopā līdz saknēm dziļi un līdz kaulam cieši, tad visa pārējā pasaule ir tikai fons. Fons savam kino, kur režisors katrs ir pats sev.

Erotiskās brokastis

Nepilnu nedēļu pirms tam pati horeogrāfe Elīna Lutce dejotājas/aktrises ādā izspēlēja paša jaunā režijas meistara Jurija Djakonova diplomdarba kaislīgo Harolda Pintera sievieti Sāru, kas katru rītu gatavo brokastis vīrietim, vīram, savam nepielūdzamajam Ričardam (Andrejs Fiļipovs), izrādē „Mīļākie – akts”. 

Foto: Publicitātes foto no "Dirty Deal Teatro"

Arī tā izrāde, kas notika „Dirty Deal Teatro” telpās Spīķeros, savā starpdisciplinaritātē un emocionālajā piesātinājumā neatpaliek no  izrādes „Melot nedrīkst izlikties”.  

Video: Izrāde "Mīļākie-akts" @DirtyDealTeatro. 

Arī tur tika risināta sievietes un vīrieša attiecību tēma, tikai jau ilgāku laiku kopā esoša pāra dzīvoklī, kur viesojas rutīna. Izrāde ar vizuālo projekciju palīdzību, paša režisora dadaistisko „aizkdara” balss stāstījumu un pavedinošās dejotājas Elīnas Lutces graciozi izaicinošās cepešpannas kaislības un balto augstpapēžu kurpju (ar dzeltenajām bantītēm) asums* un viņas vīra darba portfeli un lāča masku nesājošā Andreja Filipova kustību gammām ir aizraujoša. 

 Attēls: Izrādes "Mīļākie-akts" plakāts

Lai arī attiecību risinājums ir dziļi individuāla padarīšana, tomēr cilvēka dabā ir salīdzināt savu dzīvi ar tām, ko var vērot uz skatuvēm, meklējot ne vien līdzības, bet arī veiksmīgākos risinājumus problēmsituācijām. Arī šīs abas izrādes nav izņēmums. Skatītājs piedalās un reaģē. 

Foto: Publicitātes foto no "Dirty Deal Teatro"

Gan laikmetīgās dejas programmas bakalaura darba izrāde „Melot nedrīkst izlikties”, gan arī režijas bakalaura darba izrāde „Mīļākie-akts” ir spilgts apliecinājums tam, ka mākslas darbs top efektīvs tad, ja sadarbojas savas jomas meistari. Jaunā horeogrāfe Elīna Lutce ne vien radīja dejas izrādi „Melot nedrīkst izlikties” bez mūzikas pavadījuma, bet ienesa tajā kārtīgu devu aktieriskas režijas (par ko visticamāk jāsaka paldies Jurija Djakonova dzīvīgajai mīmikai un jau labu laiku uz teātra skatuvēm slīpētajām aktiermeistarības prasmēm) un minimālu, bet izteiksmīgu Rūdolfa Baltiņa scenogrāfiju. 
 

Lai runā kustības. Komatus šai izteikumā  „Melot nedrīkst izlikties” šoreiz publiski nav jāliek. Katram sava gramatika un interpunkcijas sarežģītums. Gan horeogrāfei, gan aktieriem, gan skatītājiem. Punkts.

P.S.  Starp citu no visām līdz šim redzētajām starptautiskā festivāla „Laiks dejot 2011” izrādēm jaunā horeogrāfe Elīna Lutce un viņas garadarbs attaisno arī šī gada izrādes saukli „Dejas smejas”.  

*Tās pašas baltās kurpes ar dzeltenajiem pušķīšiem nav tikai rekvizīts izrādei „Mīļākie-akts” vien, jo tās tika pieķertas arī deju studijas „Dzirnas” gaitenī pirms diplomdarbu izrādēm. Un tās vairs nebija tikai kurpes, bet jau kaislīga stāsta elements. Tas, kurš redzējis izrādi, ieraugot šo kurpju pāri, vienaldzīgs vairs palikt nevar.

Lielās ekspektācijas: prezidents kā karikatūra

Mēdz teikt, ka zīmulis ir spēcīgāks par auksto ieroci, ja to lieto, lai uzzīmētu viedokli. Turklāt politisko karikatūru mākslinieku mīļākā barība ir stereotipi, bet tai pašā laikā šī vizuālā forma pauž noteiktu viedokli, kas var veicināt turpmāku aizspriedumu rašanos auditorijā. Mirklī, kad mākslinieks rada karikatūru, viņš uzdod auditorijai jautājumu, uz ko atbildi jāmeklē tās attieksmēs un viedokļos.  Šis atkal ir laiks, kad uz ešafota tiek celtas gan oficiālās, gan vien kuluāros apspriestās nākamā Valsts prezidenta kandidatūras. 

 Foto: No vietnes Kasjauns.lv

Nejaušības spēle ar truša cepeti

Latvijā izdzīvojam ciklu, lai ik četrus gadus saspicētu ausis, kur tad šoreiz radīsim savu vadoni? Zebru mājā, pārokeāna zemēs vai vēstures hronikās? Ironizējam.

Mirklī, kad nav iespējams rast risinājumu kādai problēmai, indivīdam ir tieksme kļūt ironiskam un sākt smieties par šo problēmu. Tā darbojas politiskā karikatūra, kas jauna premjera meklēšanas procesu pārvērš paslēpju spēlēšanā, Valsts prezidenta mājdzīvnieka Valsts pirmā truša nāvi ataino kā pusdienu ēdienkartē iekļautu truša cepeti, Latviju ataino kā pilnībā ieģipsētu pacientu uz operāciju galda ar inflācijas diagnozi, bet pašu prezidentu par figūru politisko spēļu laukumā.

Kad 2008.gadā veicu akadēmisku vizuālās komunikācijas pētījumu ar mērķi noskaidrot, kāds ir mūsu tābrīža politiskais mīts par Valsts prezidentu Valdi Zatleru, nonācu pie secinājuma, ka politika karikatūrās tiek pasniegta kā spēle, kam piemīt nejaušības raksturs. Tas vērojams politisko norišu laukā un politiķu nepastāvībā, kas raksturīga pēdējos gados Latvijas valdībai un tās veidošanai.

Pētījums atklāja, ka Valdis Zatlers Latvijas dienas preses karikatūrās (gan latviešu, gan krievu medijos) atainots situācijās, kas balstās uz nejaušības principu un politiku ataino kā spēli, kuras rezultāts nevienam nav zināms un kur nedarbojas noteikti likumi, tādā veidā radot priekšstatu par kompetences trūkumu politiskajās norisēs valstī.

Par visiem „kailajiem karaļiem”

Karikatūra ir būtisks elements politiskajā „meikapā”. Šī vizuālā forma nozīmē izkropļotu reprezentāciju ar mērķi radīt smieklu efektu. Pārspīlējums un izsmiekls, kas ietilpst attēlā, patiesībā ir karikatūristu mehānisms, kā parādīt savu uztverto patiesību. Mākslinieka mērķis ir izmantot karikatūru ar humoru, lai veicinātu auditoriju saskatīt, ka karalis ir kails. Līdz ar to tiek izmantoti stereotipi, ar ko karikatūrists manipulē, lai ietekmētu auditorijas viedokli.

Vēl viena savdabīga karikatūra (tikai šoreiz teātra valodā) nupat dienasgaismu ieraudzījusi neatkarīgā teātra „Dirty Deal Teatro” un Latvijas Nacionālā teātra kopprojektā „Tests”, piedāvājot Latvijas iedzīvotājiem mirkli pirms prezidenta vēlēšanām atskatīties uz visiem trim līdzšinējiem atgūtas neatkarības laika prezidentiem, ļaujot tiem satikties uz teātra skatuves iestudējumā „Visi mani prezidenti”.

Video: ieskats izrādē no "Dirty Deal Teatro" arhīviem

Izrādei, kuras režisors ir jaunais Nacionālā teātra mākslinieks Valters Sīlis kopa ar topošo dramaturgu Jāni Balodi un scenogrāfu Uģi Bērziņu, mērķis it kā esot izzināt sabiedrībai aktuālo tematiku un veidot viedokli par to.  Taču divpadsmit ainas,  kurās satiekas māķonu stumdītājs Guntis Ulmanis (Ivars Kļavinskis), Lāčplēša modinātāja Vaira Vīķe-Freiberga (Madara Botmane) un pasaules dakteris Valdis Zatlers (Toms Liepājnieks), patiesībā ir tās pašas karikatūras tikai teātra formātā. Skatītāji smejas. Jā, jo atkal ir nonākuši pie punkta, kad nav iespējams atrisināt kādu problēmu un tajā brīdī risinājums ir smieties. Smieties par nespēju atturēties no privāta rakstura akcentiem, bet novārtā atstājot prezidentu politiskos lēmumus.

Tas liek domāt, ka prezidentūras tiek izvērtētas kā modes skates. Kam dārgāks pulkstenis, kam stilīgāks matu griezums, kam lielāks apgrozījums privātās kompānijās... Atkal nonākam pie tā paša, kas jau atklājās vizuālo karikatūru pētījumā 2008.gadā, prezidenti tiek atainoti situacionālos kontekstos, kam piemīt spēles raksturs un personisko iezīmju apspēlēšana, tādejādi depolitizējot pašu prezidentu politiskās darbības. Tiek aizmirsts, ka kandidēšana uz prezidenta amatu nav ne skaistumkonkurss, ne sacensība par to, kurš tad ir „galvenais, ka labs cilvēks”.

Arī jaunā izrāde apliecina, ka politiskās karikatūras mērķis ir pievērst uzmanību ar izsmieklu, sarkasmu vai patosu. Pamatbūtībā politiskā karikatūra allaž tiecas vienkāršot un samazināt personāliju sarežģītumu līdz vienkārši atpazīstamiem apzīmējumiem.  Jāņem vērā tas, ka mākslinieku radītie tēli nostiprinās un paliek auditorijas uztverē vēl ilgi pēc tam, kad konkrētie gadījumi vai politiskās darbības jau ir aizmirstas.

Diemžēl izrādē nebija mirkļa, kad prezidents tiktu novērtēts, kaut vai par spēju uzdrošināties pieņemt šo izaicinājumu, apzinoties, ka kritika līs aumaļām par katru soli. Un atkal paliekam pie sasistas siles, jo esam koduši tajās kritizētajās rokās, kurām mūs it kā būtu jābaro.

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=78024)

Bubulis eiropiešiem jeb vizuālis kārtējai civilizāciju sadursmei

Kamēr Rīga gatavojās Muzeju nakts atrakcijām, stāvot rindā pie Saeimas nama un pie citām robeždurvīm, 14.maija vakarā kino „Rīga” rietumnieciski tukliem renesanses eņģeļbērniem rotātā zālē Eiropas Parlaments bija parūpējies par to, lai arī Latvijā uz kino ekrāniem nonāktu austriešu režisores Feo Aladagas radītais kino debijas darbs „Svešā” („Die Fremde” – vācu val., „When we leave” – angļu val.).

Smaidīgie vācieši vs. skarbā hierarhija

Lai arī filma „Svešā” ir stāsts par Vācijā dzīvojošu turku ģimeni un tās locekļu savstarpējām attiecībām, ko vada gadsimtiem cauri stiprinātās sociālās normas, pirms pirmizrādes Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītājs Māris Graudiņš mērķtiecīgi norāda, ka šī filma ir par Eiropas vērtībām un ka par tās izrādīšanu uz ekrāniem ir nobalsojuši vairums no Eiropas Parlamenta 785 deputātiem, tādejādi suminot to kā labāko Eiropas kino darbu balvas „LUX” ietvaros (www.luxprize.eu) . Kā balvas ieguvēja filma „Svešā” nu ir piedzīvojusi iespēju tapt iztulkotai visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās un maijā izrādītai uz daudzu valstu ekrāniem.

Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Pati režisore, producente un scenārija autore Feo Aladaga, kas līdz šim darbojusies kā aktrise, uzsver, ka filmas veidošanā balstās uz viņas personisko pieņēmumu, ka mēs dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, kura nevar turpināt pastāvēt balstoties uz vienādības pamata. Starpkultūru komunikācijas eksperti izteiksmīgāku pretnostatījumu par individuālistiskās un kolektīvisma kultūras antagonisku novietojumu nevar vēlēties. Pretnostatot abas kultūras, ir iespējams pasvītrot atšķirīgo un, vienlaikus izceļot filmas varones Umaijas emocionālo ainu, norādot uz Eiropu kā brīvības un vienlīdzības telpu (par ko gan vairāk liecina pāris vācieši, kas dzīvo vieni, smaida un pašaizliedzīgi palīdz filmas varonei), bet uz Turciju kā skarbas hierarhijas un tradīciju diktētu attiecību noteiktas kārtības telpu (kas šīs filmas kontekstā ir „sliktais” tēls).

 Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Pēc seansa notika diskusija ar TV žurnālistes Dainas Jāņkalnes un sociālantropoloģes Aivitas Putniņas dalību, kur klātesošajiem bija iespēja skaļi paust savas pārdomas, meklējot uz atbildi uz jautājumu – par ko tad ir šī filma? Vēlētos to pārfrāzēt, sakot, kur tad ir šīs Eiropas vērtības filmā, kur divdesmitpiecus gadus jauno turku izcelsmes māmiņu Umaiju un viņas dēlēnu Čemu vajā vardarbīgs turku vīrs un kur Umaija nespēj saņemt atbalstu no savas Vācijas turku kopienā dzīvojošās ģimenes, norādot, ka, bēgot no vīra, Umaija dara negodu visai viņas ģimenei un turku kopienai kopumā?

Choose life! Choose religion!

Ik pa laikam eiropiešu vidū noris diskusijas par to, kas notiks ar Eiropas Savienību tai dienā, ja zvaigžņu stāvokļa, ekonomisko kritēriju vai apstākļu sakritības dēļ zilajā Eiropas Savienības karogā būs jārod vieta jaunai Turcijas sarkanbaltā karoga zvaigznei. Īpaši ņemot vērā faktu, ka Eiropas Savienībā valstu pārstāvniecība parlamentā tiek balstīta un principu „jo vairāk valstī iedzīvotāju, jo lielāks skaits vietu parlamentā tai pienākas”, kas tādejādi pārvērstu Turciju par lielāko Eiropas Savienības dalībvalsti ar tās vairāk nekā 73 000 000 iedzīvotāju.

Lai arī  kino skatītāju reakcija par redzēto atšķiras, filmas rāmējums tomēr rada Eiropas kā „pareizās un labvēlīgās” kultūras tēlu, tai pat laikā netieši aicinot atteikties no tradīciju caurvītās kultūras noteikumiem, kas joprojām valda Turcijā, nostiprinot patriarhālas sabiedrības tēlu, kurā izvēles brīvību ir liegta. Jo īpaši sievietei. Jāpiebilst, ka tik trauslā tēma par vardarbību ģimenē, pret kuru aizvien norisinās sociālās kampaņas tepat, tik brīvajā Eiropā, nav vis tikai Turcijas klusā sāpe.

Daži no skatītājiem filmas sižetu dēvē par lielisku meksikāņu seriālu, pārceltu citas kopienas vidē, cits vēlas paņemt kaut kripatiņu „ģimeniskuma”, kas piemīt turku ģimenēm, ignorējot faktu, ka goda kodeksa pārkāpuma dēļ brālis var nogalināt savu māsu un ģimene publiski var atteikties no sava bērna, vēl cits norāda uz tieksmi vispārināt priekšstatu kopumu, attiecinot to uz visu kultūru un uz katru individuālo kultūras nesēju, kas nav pieņemami.

Raustītā līnija starp civilizācijām

Viedokļu krustugunīs nonākušais mākslinieciski augstvērtīgi sagatavotais kino darbs ir izcils piemērs deviņdesmito gadu sākumā formulētajai cienījamā politikas eksperta Semjuela Hantingtona teorijai par civilizāciju sadursmi, kas norāda, ka divās kultūrtelpās vienlaikus indivīds nespēj atrasties un būt pilnvērtīgs abu sabiedrību loceklis. Indivīda kultūras un reliģiskās identitātes un nevis ekonomiskie vai politiskie aspekti ir cēlonis tiem konfliktiem, kas pasaulē rodas šodien, periodā pēc Aukstā kara, ko iezīmē bipolaritātes izdzišana, to aizvietojot ar multipolāru pasaules uzbūvi ģeopolitiskā plaknē.

Turklāt savulaik Hantingtons jau trāpīgi norādīja, ka civilizāciju sadursmes būs īpaši vērojamas musulmaņu un ne-musulmaņu vidū, iezīmējot visnotaļ asiņainas robežas starp islāmisko un ne-islāmisko pasauli, ko ataino arī filmas izskaņa, kur tiltu sadedzināšana notiek ar negaidītu mazuļa nogalināšanu, tādejādi it kā pārcērtot Umaijas imagināro nabassaiti ar turku kopienu, ļaujot palikt eiropeiskajā telpā ar savu tik ļoti kāroto pašnoteikšanās vēlmi.

Tai pat laikā politikas eksperts norādīja uz tā saucamajām „torn countries”, kas tiecas piederēt citām civilizācijām. Šo kažociņa apmešanas valstu vidū viņš uzskaitījis Eiropā bēdīgi slaveno Turciju, kas sistemātiski centusies rietumnieciskoties ne vien pievienojoties NATO, bet neizsakāmi tiecoties nonākt Eiropas Savienības valstu vidū, neskatoties uz to, ka Turcijas vēsture, kultūra un sociālās normas savas saknes rod tieši islāmiskā civilizācijā.

Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Lai kā arī nebūtu, tomēr apziņa, ka Eiropas Parlamenta iebalsotā filma „Svešā”, kas apceļo Eiropas kinoekrānus, vēstot par turku kopienas ekstremāli stingrajiem noteikumiem un iespējamām galējībām, kurā jaunā sieviete meklē robežšķirtnes un personiskos virzienrādītājus brīvās Eiropas plašumos, cīnoties gan par savu neatkarību, gan par vēlmi nezaudēt asinssaiti ar savu ģimeni, ir un paliek zināmā mērā propogandisks instruments vizuālā bubuļa formā Eiropai. Citiem vārdiem sakot, mēs vēl neesam gatavi. Pilnvērtīgai līdzāspastāvēšanai.

P.S. Jāpiebilst, ka zālē necienīgi ātri, parādoties pirmajiem titriem, tika ieslēgta gaisma un uzsākta diskusija, neļaujot skatītājam noķerto katarsi izdzīvot līdz galam un ar cieņu ļaut pārslīdēt pār ekrānu filmas veidotāju vārdiem, izskanot fināla mūzikai. Tas gadījumā, ja runājam par tādu eiropeisku vērtību kā cieņa. 

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=77640)

10 kailās patiesības tiem, kas izmanto Klientu datu bāzes

Šodien, kad nopirkt var visu un visur, par vērtīgāko preci 21. gadsimta andelē neviļus kļuvusi informācija. Īpaša cena informācijas tirgū ir Klientu datu bāzēm. Šī cena nav Klientu karšu drukas vai tūkstošiem kontaktu pilnas, bet pārpirktas datu bāzes izmaksas. Cena ir daudz augstāka. Tā ir klientu lojalitāte.

Lāpāmie caurumi un neparedzamās hakerbites

Latvijā vēl klupdami krizdami mācāmies sajust pieļaujamās un pārkāpjamās robežas komunikācijā ar Klientu un mācāmies apzināties iespējamos pašu vai no ārpuses izraisītos draudus.

Ziņu slejās un klientu pārdomās ir pabijuši gadījumi gan ar kādas draudzīgas picērijas Klientu datu noplūšanas gadījumu internetā (kur prasījās uzrīkot īpašu atvainošanās tusiņu savējiem, nevis tikai nomaksāt soda naudu), gan ar viegli iekarojamu tautas pašsaskaitīšanās platformu (te nu arī izrādās, ka dzīvojam sadales skapjos un pārsvarā esam deputāti), kā arī ar citiem lāpāmiem caurumiem gan valsts, gan privātajā sektorā.

Privātuma politika un datu drošība ir diskutabli jautājumi, kas raisa karstas diskusijas. Taču tai pat laikā, ņemot vērā mūsdienu mediētās komunikācijas īpatnības, privātuma politika nonāk pretrunā kaut vai ar straujo sociālo tīklu ienākšanu un personas datu profilu afišām, kurās paši lietotāji nekautrēdamies publisko dažāda rakstura informāciju. Paši tīklu lietotāji diezgan bezaizspriedumaini norāda apjomīgu informācijas kvantumu, ko slepenajiem datu „laupītājiem” atliek vien apkopot un savietot datu bāzēs, kuras pēcāk var izmantot pēc saviem ieskatiem. To, kādiem nolūkiem tie var tikt apkopoti, vai labvēlīgiem vai ļaunprātīgiem, tāpat kā ar bitēm, nekad droši nevar zināt.

Krustiņš virs bedres

Atverot mūsu pašu Datu valsts inspekcijas mājas lapu, skatam paveras uzraksts: „Personai ir tiesības uz privāto jomu un tā ir tiesīga kontrolēt informāciju par savu privāto dzīvi”.

Vai personai, kas vēlas kļūt par kāda uzņēmuma Klienta kartes īpašnieku ir tiesības nenorādīt savu adresi un mobilā telefona numuru, kas atzīmēti ar sarkanu zvaigznīti, bet aprobežoties tikai ar e-pastu?  Vai personai ir iespēja reģistrēt savu tālruņa numuru tādās mājas lapās (tā saucamie „Do-not-call lists”), kas tapušas kā pozitīva inciatīva no valsts puses un kuras darbojas aiz okeāna, liedzot tajās reģistrēto numuru regulāri kaitināt ar komerciāliem piedāvājumiem, jo pretējā gadījumā mēstulīgo vēstījumu sūtītājam par to draud soda sankcijas? Vai persona tik tiešām dosies pie jums, ja atgādināsiet par sevi ik pārdienas, bombardējot gan Klienta telefonu, gan pasta kasti, gan e-kasti?

Ja vēl pirms pāris gadiem pēc likuma burta nedrīkstēja izplatīt nevienu anketu, kurā tiek lūgts norādīt personas datus (kā izrādās personas dati ir ne tikai vārds un uzvārds ar personas kodu, bet arī jebkuri citi dati, kas rada iespēju identificēt fizisko personu, tai skaitā, tālruņa numurs, dzīvesvietas adrese, pie tam pat acu krāsa vai pēdas izmērs u.c.), tad šodien Datu valsts inspekcija atbildības nastu nodevusi glabāšanai pašiem anketu sastādītājiem un anketu aizpildītājiem, norādot, ka jābūt lodziņam, kurā pašam anketas aizpildītājam jāievelk krustiņš kā piekrišanas zīme konkrētu mārketinga ziņu saņemšanai. Tā teikt, pats sev reklāmas bukletu bedri esi izracis, ievelkot šādu krustu virs tās. 

Ja agrāk vēl bija nepieciešamība sagatavoto anketu saskaņot ar Datu valsts inspekciju un saņemt attiecīgu atļauju anketēšanas veikšanai, tad tagad tas ir anketētāja godaprāta jautājums par to, kā tiek formulēti jautājumi, kādiem mērķiem personas dati tiek apkopoti (vai patiešām jāzina arī personas kods un mobilais tālrunis) un, visbeidzot, bet patiesībā visbūtiskāk, kā šie dati tiek uzglabāti un izmantoti.

Labais tonis – lojāls Klients

Cilvēciski izvērtējot savas attieksmes un SMS signālu un e-pastu saturu, jāatzīst, ka pilnvērtīgu attiecību būvēšanā  starp uzņēmumu / organizāciju un Klientu būtu ieteicams ievērot noteiktus labā toņa un cieņpilnas izturēšanās principus. Pašsaprotamākos, bet tik un tā ne vienmēr ievērotos ieteikumus formulēju desmit patiesībās.

1)      Aicinājums: Ļaujiet vienmēr Klientam atteikties no turpmākas informācijas saņemšanas jebkurā brīdī, neatkarīgi no tā vai tas ir e-pasts vai īsā ziņa, vai arī regulārs neadresēts pasta sūtījums.  Respektīvi, ir jānorāda kontaktinformācija vai veids, kā to var izdarīt, sazinoties ar informācijas sūtītāju.

Klienta attieksme: Tas Klientam radīs sajūtu, ka izvēle ir viņa rokās un ka tikai no viņa paša ir atkarīgs, vai turpmāk uzklausīt jūs un izvērtēt izteiktos piedāvājumus vai tomēr nē.

2)      Aicinājums: Nekad nepērciet nezināmas izcelsmes Klientu datu bāzes no citiem uzņēmumiem, datu bāžu pārdošanas starpniekiem, tiešā mārketinga uzņēmumiem ar tūkstošiem nezināmas izcelsmes kontaktiem. Klients ir jūsu Klients tikai tad, ja pats ir devis savu piekrišanu jūsu vēstījumu saņemšanai.  Izņēmums var būt sadarbības partneru Klientu uzrunāšana, bet tad ziņai vēlams tikt sūtītai no šī sadarbības partnera, nevis no jūsu vārda.

Klienta attieksme: Tas radīs Klientā pārliecību, ka viņa dati ir drošībā. Arī tad, ja tomēr izmantojat datu bāzes, ko paši neesat apkopojuši un segmentējuši, tad tomēr labais tonis būtu atsaukties uz to, kā esat šo informāciju ieguvis. Esiet godīgi un godprātīgi.

3)      Aicinājums: Ievērojiet ziņu sūtījumu gaumīgu regularitāti. Respektīvi, neklauvējiet pie Klienta pacietības durvīm ik pārdienas, pat ik pārnedēļu, ja vien jūsu arsenālā nav grandiozu piedāvājumu. Bet arī piedāvājumi var būt grandiozi vien tad, ja tie nav pieejami ik dienu.

Klienta attieksme: Pieradiniet Klientu pie patiesi būtiskiem jaunumiem un izdevīgiem piedāvājumiem. Tad Klients spēs novērtēt izdevīgus un kvalitatīvus piedāvājumus, kas var būt papildināti ar viņam noderīgu informāciju vai ieguvumu uzskaitījumu, piemēram, produkta lietošanā vai pakalpojuma izmantošanā.

4)      Aicinājums: Esiet precīzi un uzmanīgi. Nesūtiet vienu un to pašu e-pastu vai SMS tekstu nejaušības dēļ divas reizes vienam un tam pašam Klientam.

Klienta attieksme: Tas saērcina, norāda uz nepilnīgu apkalpošanas kultūru un uzņēmuma darba stilu kopumā.

5)      Aicinājums: Cieniet savu Klientu. Gan bijušo, gan esošo, gan topošo. Tas nozīmē vienu lietu – veidot efektīvu datu bāzi, kur nozīme ir informācijas un kontaktu kvalitātei, nevis kvantitātei. Lai arī viens no biežāk dzirdētajiem ieteikumiem veiksmīgas Klientu komunikācijas veidošanai, izmantojot datu bāzes, ir šīs Klientu datu bāzes precīza segmentācija pēc visdažādākajiem raksturlielumiem, kas var palīdzēt formulēt efektīvāku piedāvājumu Klientam, tomēr šodien ne vienmēr darbosies standartizētie sociāli demogrāfiskie raksturlielumi. Šodien Klients vairs nav vīrietis, 35 gadus vecs, ar diviem bērniem, bet gan cilvēks, kas regulāri piedalās velomaratonos, apmeklē pavāra kursus un brīvajā laikā organizē aktivitātes vides aizsardzības domubiedru organizācijā.

Klienta attieksme: Klients novērtēs tos piedāvājumus, kuri tiešām atbildīs viņa interesēm un stilam, kas nav atkarīgs no vecuma, dzimuma vai citiem līdzīgiem parametriem.

6)      Aicinājums:  Sargājiet savu Klientu. Neatvainojieties pēc tam, kad jau jūsu kontaktu telpa ir izlaupīta. Sargsuns ir jāiegādājas pirms kaut kas ir noticis, nevis pēc notikušā. Pie tam ir svarīgi noteik to, kuriem uzņēmuma/organizācijas darbiniekiem konkrēti ir piekļuve Klientu datu bāzei. Nepadariet šo informāciju par brīvi pieejamu kā IT departamenta vadītājam, tā veikala pārdevējai.

Klienta attieksme: Klientam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa dati ir drošībā. Tāpēc izvēlieties pārbaudītus un profesionālus datu uzglabāšanas veidus, nevis zibatmiņā iekopētu „excel” tabuliņu.

7)      Aicinājums: Neaizmirstiet, ka personas datus jāsargā no citu personu acīm. Tas attiecas uz tiem pašrocīgo e-pastu sūtītājiem, kuri līdz šim nav atklājuši funkciju „bcc”, kas pievieno diskrētās kopijas.

Klienta attieksme: Patiesībā izsūtot lielu apjomu e-pastu un norādot daudzus jo daudzus adresātus visiem redzamā adrešu laukā notiek kārtējā privātuma politikas pārkāpšana. Vienlaikus tā ir arī necieņa pret savu Klientu datu bāzi, paverot vaļā aizkulises, lai visi var redzēt, kas tad piedalās šai izrādē.

8)      Aicinājums: Neizmantojiet Klienta uzticētos kontaktus bez viņa piekrišanas. Tas, ja Klients ar jums sazinās telefoniski vai pa e-pastu, lai noskaidrotu kādu konkrētu jautājumu, kas attiecas, piemēram, uz nupat iegādātu preci vai neskaidrībām ar pakalpojumu, nenozīmē, ka jums ir atļauts automātiski iekļaut šī Klienta kontaktdatus savā datu bāzē tiešā mārketinga sūtījumu izplatīšanai.

Klienta attieksme: Kā liecina pieredze, ar tādu pieeju grēko pat itin nopietni uzņēmumi, kas citādi savus Klientus lutina ar augstas kvalitātes produktu. Taču arī tad, ja jums ir augstas kvalitātes produkts (pat, iespējams, it kā neaizvietojams), jums ir jātiecas arī uz augstas kvalitātes klientu apkalpošanu.  

9)      Aicinājums: Atcerieties, ka ikviens jūsu ziņojumu saņēmējs, kurš uzskata, ka viņa personas datu apstrāde notiek nekvalitatīvi vai pat nelikumīgi, ar šo gadījumu var doties uz Datu valsts inspekciju.

Klienta attieksme: Turpmākā notikumu attīstība var pārtapt gan padziļinātās pārbaudēs, gan negatīvā publicitātē, un attiecīgi Klientu lojalitātes kritumā. Pie tam jāņem vērā, ka laiks, lai iegūtu Klientu ir salīdzinoši ilgs, bet pazaudēt Klientu var vienā mirklī ar vienu kļūmīgu vai nepārdomātu mārketinga gājienu.

10)    Aicinājums: Nerīkojieties ar Klientu tā, kā nevēlētos, lai izturas pret jums. Un apgriezti proporcionāli – rīkojieties tā, kā vēlētos, lai izturas pret jums.

Klienta attieksme: Šai tik vienkāršajā patiesībā ir ieslēpts būtisks virzienrādītājs uz Klienta sirdi. To iekarot nav viegli, taču jāatceras, ka attiecības ar Klientu ir nevis šodienas īpašais piedāvājums ar 50% atlaidi, bet gan ilgtermiņa risinājumu rašana konkrētām Klientu grupām un cieņa pret Klienta laiku, ko tas jums velta.

Visbeidzot, pirms iegādāties nezināmas izcelsmes datu bāzi ar potenciālo Klientu kontaktdatiem un izvērtējot izmaksas, kas radīsies to nopērkot, maksājot reklāmtekstu radītājiem un jau tālāk šo ziņojumu izsūtītājiem, neaizmirstiet, ka cena nav tas pats, kas ir vērtība. Jo vērtība ir Klienta uzticība jums. Tās cena nav izsakāma ne arābu, ne romiešu ciparos.

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=77319)

Aculiecinieka pēcgarša: topošo režisoru inicācijas priekšnojautas

Prātu allaž nodarbinājis jautājums, vai mākslas darba vērtēšanas brīdī jāņem vērā paša autora uzskatus par lietu kārtību vai arī tam jāpaliek biogrāfiju lapaspusēm un/vai „pīlīšu pūšanas” presei. Pagaidām jautājums paliek atvērts. Turpretī iespēja ieklausīties Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas apakšprogrammas topošajos absolventos pārtapa par savdabīgu pirmsiniciācijas pasākumu un priekšnojautām par to, kas teātra skatītāju varētu sagaidīt tuvākajos gados teātru repertuāros.

Par trauslajām līnijām

Kur ir tā trauslā līnija, aiz kuras sākas mākslinieks, bet kuru vēl nav paguvis pārkāpt režijas mākslas students? Ieklausīšanās topošo režisoru diplomdarbu ideju izcelšanā gaismā bija viens no teātra granda Eduarda Smiļģa Pārdaugavas mājā notikušās diskusijas mērķiem.

Lietum līņājot, aiz ar sarkanu galdautu pārklāta galda šoreiz nesēdēja vis diplomdarbu vērtēšanas komisija, bet gan astoņi topošie režisori - Toms Auniņš, Zane Beinere, Jurijs Djakonovs, Normunds Griestiņš, Lija Liepiņa, Pēteris Nebars, Inese Pudža, Elmārs Seņkovs un režijas kursa vadītāja un režisore Māra Ķimele.

Jauniešu vidū bija gan jau sevi kā teātra iedvesmotus cilvēkus apliecinājušo vārdi, kurus acīgākie teātra skatītāji  jau ir ievērojuši gan izrāžu pieteikumos, gan teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominantu vidū, gan arī mazāk zināmi studenti ar idejām, kas vēl tikai soli pa solim dzimst.

Jāatzīst, ka nepārvaramo vēlmi pasniegt pašam sevi kā mākslinieku gribētos norakstīt uz topošo režisoru jaunības maksimālismu un mediju pašproducēto zvaigžņu kulta nepieciešamību šodienas kultūrtelpā.

Neviens jau nav teicis, ka pats režisors nevar būt performance „šeit un tagad”, tomēr uzstādījums iepazīstināt ar idejas audzēšanu diplomdarbam izdevās ne visiem. Iespējams, vainojams laika trūkums. Iespējams, dažiem iemesls ir apziņa, ka tā ir tikai teorētiskā izglītība un bakalaura grāds mākslās. Iespējams, viss ģeniālais dzimst pēdējā mirklī. Iespējams, kultūrslānis vēl nav uzkrājies pietiekamā blīvumā. (To arī apliecina, Pētera Nebara (rež. „Cilvēki”, „Miesa”) atzīšanās, ka tās ir bailes runāt ar kādu, kas ir vecāks (lasīt: ar kultūrslāni bagātāks) cilvēks.)

Atraktivitāte, protams, var garšot masu medijiem, vērojot zvaigžņu lietu, kas nolīs pār mums pēc kāda laika. Tomēr Normunda Griestiņa, kurš pirms kāda laika iejutas 21.gadsimta Sprīdīša lomā kolēģa Toma Auniņa režisētajā darbā, humordeva par to, kā iedabūt Nacionālajā teātrī zirgu (veļot, ripinot vai ar stumšanu) gaismas un tumsas izrādei, kas „plus mīnus būs par mīlestību”, „Makbets”, tomēr lai paliek citiem izklaides šoviem. (Lai arī kvalitatīvs „stand-up” šovs Latvijā varētu noderēt.)

Jāpiebilst, ka daļa jauniešu sevi jau paguvuši spilgti pieteikt ne vien režisoru ādā, bet arī iejūtoties atšķirīgās laika, telpas un rakstura vidēs kā aktieri. Nenoliedzami, ka Latvijas teātra skatuve daudz iegūs arī tad, ja to aktieru rindas papildinās gan Jurijs Djakonovs („Mitjas mīlestība”, „Bikts”, „Klusā daba”, „Graņonka”, „Ziema”, „Puiši smaržo pēc apelsīniem”), gan Inese Pudža („Sala”, „Mitjas mīlestība”), pulējot savas aktiermeistarības plaknes līdz patiesam mirdzumam.

Ābola divas puses: saturs un forma

Diskusijas sarunas radīja iespaidu, ka forma un tās meklējumi režisoru prātos pārmāc satura radīšanu un personalizēšanu atbilstoši savam pasaules skatījumam vai tiem „mesidžiem”, kas šodienas teātra apmeklētājiem būtu vērts saņemt.

 

Foto: Publicitātes foto izrādei "Bikts"

Kur veidot izrādi? Ir jādejo dārzā (Lija Liepiņa (top dejas izrāde pēc H. Heses pasakas „Irīsi” pārdēvēta par izrādi„Taurentiņi”) cer uz  laika dievu labvēlību un uz pirmo laika prognozi), multimēdiju frontē esošais Toms Auniņš (rež. „Sprīdītis”) pamestās ēkās vēlas ienest totālu un futūristisku teātri, modes skates platformu dejas izrādei izvēlējusies Zane Beinere, interpretējot V. Gombroviča lugu „Ivonna, Burgundijas princese”, nodriskā H. Ibsena Heda Gablere,  sadarbojoties Elmāram Seņkovam (jau pirmizrādi piedzīvojis diplomdarbs „Graņonka” M. Čehova Rīgas krievu teātrī, rež. „Klusā daba”, „Bikts”) un Jurijam Djakonovam, apdzīvos Andrejsalas noslēpumainākās vietas, bet pats Jurijs Djakonovs vēlas paķircināt skatītāju ar H. Pintera lugas „Mīļākie” variāciju, provokatīvi ienesot to intīmpreču veikala telpās vai kādā citā netipiskā vidē. 

 Foto: Publicitātes foto izrādei "Sprīdītis"

Varbūt tomēr izvēlēties klasisko teātra skatuvi, pielāgojot to savai idejai un cīnoties ar teātra telpu konservatīvismu tā, kā to veiksmīgi risinājusi Inese Pudža jau pirmizrādi piedzīvojušajā, pēc J. Griškoveca lugas radītajā izrādē „Ziema” M. Čehova Rīgas krievu teātrī, pārvarot valodas barjeras un atrādot divu zaldātu emocionālo atmiņu diapozitīvus krievu valodā? 

Foto: Publicitātes foto izrādei "Ziema"

Vietas izvēle izklausījās kā viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem diplomdarba tapšanai, lai arī par to komentārus drīzāk gribētos dzirdēt tad, ja diskusija skartu lielākoties scenogrāfiskus risinājumus. Lai arī kāds paziņa apgalvo, ka māju ceļ no pamatiem (lasīt: ir vērts sākt ar vietas izvēli), tomēr atļaušos nepiekrist tam, ka viss jāsāk ar formu, nevis ar saturu. Nav jau būtiski, kas bija pirmais (vista vai ola), svarīgs ir sausais atlikums un pēcgarša tam, ko režisors vairāk vai mazāk meistarīgi ir pagatavojis.
 

Daudz spēcīgāka bija klausītāju vēlme diskusijā sadzirdēt, ko un kāpēc topošie režijas meistari vēlas pateikt teātra skatītājam šodien? Tikai no dažiem jaunajiem režijas burvjiem izdevās sadzirdēt to, par ko viņi vēlas runāt teātrī. Runāt par nāves poētiku. Teātra valodā analizēt izvirtības diskursu. Atainot gaismas un tumsas spēku cīņu. Vadlīnijas, kas, pirmkārt, jānosaka pašam sev, atbildot uz daudz un dažādiem jautājumiem. Diez vai atbildes var rast akadēmijas sienās. Drīzāk tās atnāk negulētās naktīs, paša unikālajā pieredzē, klasiskās un modernās mākslas mijiedarbībā. Bez teikšanas priekšā, radošā sintēzē pilnveidojoties strādājot un nemitīgi eksperimentējot, ko daļa jauniešu arī jau īsteno.

Grozs āboliem

Lai arī kursa vadītāja režisore Māra Ķimele atzīst, ka „kurss nav novienādojies” un katrs no topošajiem absolventiem ir spējis saglabāt savu unikalitāti, tiešām gribētos ticēt, ka jaunieši runāja patiesi. Un tā nebija maskarāde par spīti tam, ka dažs slēpās parūkā, kapucē vai aiz citu vārdiem.

Pagaidām nav vēlmes izkārtot dzirdēto (un arī jau pāris pirmizrādēs redzēto) x un y asīs vai laika un kvalitātes skalās. Pie šī jautājuma varētu atgriezties pēc gada, lai skatītos, kuri un cik nobrieduši āboli ir šo teātra cilvēku grozos. Ceļamaizi topošie režijas meistari no saviem pasniedzējiem un praktiskā pieredzē ir saņēmuši. To, kur šos jauniešus varēs satikt pēc pāris gadiem, pagaidām var tikai nojaust.

Diskusija bija veids, kā vizualizēt formas un satura ziņā tos jauniešus, kas plāno iekarot teātra skatuves, kā sasaistīt jau dzirdētos uzvārdus ar balsi, attēlu un domu plūdumu. Taču vērtēt to prasmes un radošo pildījumu varēs vienīgi pēc tam, kad visi diplomdarbi būs piedzīvojuši savas pirmizrādes.

Gribētos ticēt, ka neskatoties uz skaļi izteiktajiem vai klusībā iecerētajiem mērķiem, jaunie režisori spēs radīt izrādes, kas ieslēgs skatītāja prātā un sirdī „online” režīmā iekšējās un ārējas polemikas spēļlaukumu, iespējams, par notikušā pierādījumu uzskatot tā līdzpārdzīvojuma (vai smieklu, ja tāds ir iecerētais izrādes žanrs) asaru teātra zāles vai jebkuras citas izvēlētās vides pustumsā. Lai pēc tam iekostos sulīgos ābolos. 

Publicēts: Teātra muzeja mājas lapā (http://teatramuzejs.lv/arhivs/2011/04/index_2.html)