Lielās ekspektācijas: prezidents kā karikatūra

Mēdz teikt, ka zīmulis ir spēcīgāks par auksto ieroci, ja to lieto, lai uzzīmētu viedokli. Turklāt politisko karikatūru mākslinieku mīļākā barība ir stereotipi, bet tai pašā laikā šī vizuālā forma pauž noteiktu viedokli, kas var veicināt turpmāku aizspriedumu rašanos auditorijā. Mirklī, kad mākslinieks rada karikatūru, viņš uzdod auditorijai jautājumu, uz ko atbildi jāmeklē tās attieksmēs un viedokļos.  Šis atkal ir laiks, kad uz ešafota tiek celtas gan oficiālās, gan vien kuluāros apspriestās nākamā Valsts prezidenta kandidatūras. 

 Foto: No vietnes Kasjauns.lv

Nejaušības spēle ar truša cepeti

Latvijā izdzīvojam ciklu, lai ik četrus gadus saspicētu ausis, kur tad šoreiz radīsim savu vadoni? Zebru mājā, pārokeāna zemēs vai vēstures hronikās? Ironizējam.

Mirklī, kad nav iespējams rast risinājumu kādai problēmai, indivīdam ir tieksme kļūt ironiskam un sākt smieties par šo problēmu. Tā darbojas politiskā karikatūra, kas jauna premjera meklēšanas procesu pārvērš paslēpju spēlēšanā, Valsts prezidenta mājdzīvnieka Valsts pirmā truša nāvi ataino kā pusdienu ēdienkartē iekļautu truša cepeti, Latviju ataino kā pilnībā ieģipsētu pacientu uz operāciju galda ar inflācijas diagnozi, bet pašu prezidentu par figūru politisko spēļu laukumā.

Kad 2008.gadā veicu akadēmisku vizuālās komunikācijas pētījumu ar mērķi noskaidrot, kāds ir mūsu tābrīža politiskais mīts par Valsts prezidentu Valdi Zatleru, nonācu pie secinājuma, ka politika karikatūrās tiek pasniegta kā spēle, kam piemīt nejaušības raksturs. Tas vērojams politisko norišu laukā un politiķu nepastāvībā, kas raksturīga pēdējos gados Latvijas valdībai un tās veidošanai.

Pētījums atklāja, ka Valdis Zatlers Latvijas dienas preses karikatūrās (gan latviešu, gan krievu medijos) atainots situācijās, kas balstās uz nejaušības principu un politiku ataino kā spēli, kuras rezultāts nevienam nav zināms un kur nedarbojas noteikti likumi, tādā veidā radot priekšstatu par kompetences trūkumu politiskajās norisēs valstī.

Par visiem „kailajiem karaļiem”

Karikatūra ir būtisks elements politiskajā „meikapā”. Šī vizuālā forma nozīmē izkropļotu reprezentāciju ar mērķi radīt smieklu efektu. Pārspīlējums un izsmiekls, kas ietilpst attēlā, patiesībā ir karikatūristu mehānisms, kā parādīt savu uztverto patiesību. Mākslinieka mērķis ir izmantot karikatūru ar humoru, lai veicinātu auditoriju saskatīt, ka karalis ir kails. Līdz ar to tiek izmantoti stereotipi, ar ko karikatūrists manipulē, lai ietekmētu auditorijas viedokli.

Vēl viena savdabīga karikatūra (tikai šoreiz teātra valodā) nupat dienasgaismu ieraudzījusi neatkarīgā teātra „Dirty Deal Teatro” un Latvijas Nacionālā teātra kopprojektā „Tests”, piedāvājot Latvijas iedzīvotājiem mirkli pirms prezidenta vēlēšanām atskatīties uz visiem trim līdzšinējiem atgūtas neatkarības laika prezidentiem, ļaujot tiem satikties uz teātra skatuves iestudējumā „Visi mani prezidenti”.

Video: ieskats izrādē no "Dirty Deal Teatro" arhīviem

Izrādei, kuras režisors ir jaunais Nacionālā teātra mākslinieks Valters Sīlis kopa ar topošo dramaturgu Jāni Balodi un scenogrāfu Uģi Bērziņu, mērķis it kā esot izzināt sabiedrībai aktuālo tematiku un veidot viedokli par to.  Taču divpadsmit ainas,  kurās satiekas māķonu stumdītājs Guntis Ulmanis (Ivars Kļavinskis), Lāčplēša modinātāja Vaira Vīķe-Freiberga (Madara Botmane) un pasaules dakteris Valdis Zatlers (Toms Liepājnieks), patiesībā ir tās pašas karikatūras tikai teātra formātā. Skatītāji smejas. Jā, jo atkal ir nonākuši pie punkta, kad nav iespējams atrisināt kādu problēmu un tajā brīdī risinājums ir smieties. Smieties par nespēju atturēties no privāta rakstura akcentiem, bet novārtā atstājot prezidentu politiskos lēmumus.

Tas liek domāt, ka prezidentūras tiek izvērtētas kā modes skates. Kam dārgāks pulkstenis, kam stilīgāks matu griezums, kam lielāks apgrozījums privātās kompānijās... Atkal nonākam pie tā paša, kas jau atklājās vizuālo karikatūru pētījumā 2008.gadā, prezidenti tiek atainoti situacionālos kontekstos, kam piemīt spēles raksturs un personisko iezīmju apspēlēšana, tādejādi depolitizējot pašu prezidentu politiskās darbības. Tiek aizmirsts, ka kandidēšana uz prezidenta amatu nav ne skaistumkonkurss, ne sacensība par to, kurš tad ir „galvenais, ka labs cilvēks”.

Arī jaunā izrāde apliecina, ka politiskās karikatūras mērķis ir pievērst uzmanību ar izsmieklu, sarkasmu vai patosu. Pamatbūtībā politiskā karikatūra allaž tiecas vienkāršot un samazināt personāliju sarežģītumu līdz vienkārši atpazīstamiem apzīmējumiem.  Jāņem vērā tas, ka mākslinieku radītie tēli nostiprinās un paliek auditorijas uztverē vēl ilgi pēc tam, kad konkrētie gadījumi vai politiskās darbības jau ir aizmirstas.

Diemžēl izrādē nebija mirkļa, kad prezidents tiktu novērtēts, kaut vai par spēju uzdrošināties pieņemt šo izaicinājumu, apzinoties, ka kritika līs aumaļām par katru soli. Un atkal paliekam pie sasistas siles, jo esam koduši tajās kritizētajās rokās, kurām mūs it kā būtu jābaro.

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=78024)

Bubulis eiropiešiem jeb vizuālis kārtējai civilizāciju sadursmei

Kamēr Rīga gatavojās Muzeju nakts atrakcijām, stāvot rindā pie Saeimas nama un pie citām robeždurvīm, 14.maija vakarā kino „Rīga” rietumnieciski tukliem renesanses eņģeļbērniem rotātā zālē Eiropas Parlaments bija parūpējies par to, lai arī Latvijā uz kino ekrāniem nonāktu austriešu režisores Feo Aladagas radītais kino debijas darbs „Svešā” („Die Fremde” – vācu val., „When we leave” – angļu val.).

Smaidīgie vācieši vs. skarbā hierarhija

Lai arī filma „Svešā” ir stāsts par Vācijā dzīvojošu turku ģimeni un tās locekļu savstarpējām attiecībām, ko vada gadsimtiem cauri stiprinātās sociālās normas, pirms pirmizrādes Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītājs Māris Graudiņš mērķtiecīgi norāda, ka šī filma ir par Eiropas vērtībām un ka par tās izrādīšanu uz ekrāniem ir nobalsojuši vairums no Eiropas Parlamenta 785 deputātiem, tādejādi suminot to kā labāko Eiropas kino darbu balvas „LUX” ietvaros (www.luxprize.eu) . Kā balvas ieguvēja filma „Svešā” nu ir piedzīvojusi iespēju tapt iztulkotai visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās un maijā izrādītai uz daudzu valstu ekrāniem.

Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Pati režisore, producente un scenārija autore Feo Aladaga, kas līdz šim darbojusies kā aktrise, uzsver, ka filmas veidošanā balstās uz viņas personisko pieņēmumu, ka mēs dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, kura nevar turpināt pastāvēt balstoties uz vienādības pamata. Starpkultūru komunikācijas eksperti izteiksmīgāku pretnostatījumu par individuālistiskās un kolektīvisma kultūras antagonisku novietojumu nevar vēlēties. Pretnostatot abas kultūras, ir iespējams pasvītrot atšķirīgo un, vienlaikus izceļot filmas varones Umaijas emocionālo ainu, norādot uz Eiropu kā brīvības un vienlīdzības telpu (par ko gan vairāk liecina pāris vācieši, kas dzīvo vieni, smaida un pašaizliedzīgi palīdz filmas varonei), bet uz Turciju kā skarbas hierarhijas un tradīciju diktētu attiecību noteiktas kārtības telpu (kas šīs filmas kontekstā ir „sliktais” tēls).

 Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Pēc seansa notika diskusija ar TV žurnālistes Dainas Jāņkalnes un sociālantropoloģes Aivitas Putniņas dalību, kur klātesošajiem bija iespēja skaļi paust savas pārdomas, meklējot uz atbildi uz jautājumu – par ko tad ir šī filma? Vēlētos to pārfrāzēt, sakot, kur tad ir šīs Eiropas vērtības filmā, kur divdesmitpiecus gadus jauno turku izcelsmes māmiņu Umaiju un viņas dēlēnu Čemu vajā vardarbīgs turku vīrs un kur Umaija nespēj saņemt atbalstu no savas Vācijas turku kopienā dzīvojošās ģimenes, norādot, ka, bēgot no vīra, Umaija dara negodu visai viņas ģimenei un turku kopienai kopumā?

Choose life! Choose religion!

Ik pa laikam eiropiešu vidū noris diskusijas par to, kas notiks ar Eiropas Savienību tai dienā, ja zvaigžņu stāvokļa, ekonomisko kritēriju vai apstākļu sakritības dēļ zilajā Eiropas Savienības karogā būs jārod vieta jaunai Turcijas sarkanbaltā karoga zvaigznei. Īpaši ņemot vērā faktu, ka Eiropas Savienībā valstu pārstāvniecība parlamentā tiek balstīta un principu „jo vairāk valstī iedzīvotāju, jo lielāks skaits vietu parlamentā tai pienākas”, kas tādejādi pārvērstu Turciju par lielāko Eiropas Savienības dalībvalsti ar tās vairāk nekā 73 000 000 iedzīvotāju.

Lai arī  kino skatītāju reakcija par redzēto atšķiras, filmas rāmējums tomēr rada Eiropas kā „pareizās un labvēlīgās” kultūras tēlu, tai pat laikā netieši aicinot atteikties no tradīciju caurvītās kultūras noteikumiem, kas joprojām valda Turcijā, nostiprinot patriarhālas sabiedrības tēlu, kurā izvēles brīvību ir liegta. Jo īpaši sievietei. Jāpiebilst, ka tik trauslā tēma par vardarbību ģimenē, pret kuru aizvien norisinās sociālās kampaņas tepat, tik brīvajā Eiropā, nav vis tikai Turcijas klusā sāpe.

Daži no skatītājiem filmas sižetu dēvē par lielisku meksikāņu seriālu, pārceltu citas kopienas vidē, cits vēlas paņemt kaut kripatiņu „ģimeniskuma”, kas piemīt turku ģimenēm, ignorējot faktu, ka goda kodeksa pārkāpuma dēļ brālis var nogalināt savu māsu un ģimene publiski var atteikties no sava bērna, vēl cits norāda uz tieksmi vispārināt priekšstatu kopumu, attiecinot to uz visu kultūru un uz katru individuālo kultūras nesēju, kas nav pieņemami.

Raustītā līnija starp civilizācijām

Viedokļu krustugunīs nonākušais mākslinieciski augstvērtīgi sagatavotais kino darbs ir izcils piemērs deviņdesmito gadu sākumā formulētajai cienījamā politikas eksperta Semjuela Hantingtona teorijai par civilizāciju sadursmi, kas norāda, ka divās kultūrtelpās vienlaikus indivīds nespēj atrasties un būt pilnvērtīgs abu sabiedrību loceklis. Indivīda kultūras un reliģiskās identitātes un nevis ekonomiskie vai politiskie aspekti ir cēlonis tiem konfliktiem, kas pasaulē rodas šodien, periodā pēc Aukstā kara, ko iezīmē bipolaritātes izdzišana, to aizvietojot ar multipolāru pasaules uzbūvi ģeopolitiskā plaknē.

Turklāt savulaik Hantingtons jau trāpīgi norādīja, ka civilizāciju sadursmes būs īpaši vērojamas musulmaņu un ne-musulmaņu vidū, iezīmējot visnotaļ asiņainas robežas starp islāmisko un ne-islāmisko pasauli, ko ataino arī filmas izskaņa, kur tiltu sadedzināšana notiek ar negaidītu mazuļa nogalināšanu, tādejādi it kā pārcērtot Umaijas imagināro nabassaiti ar turku kopienu, ļaujot palikt eiropeiskajā telpā ar savu tik ļoti kāroto pašnoteikšanās vēlmi.

Tai pat laikā politikas eksperts norādīja uz tā saucamajām „torn countries”, kas tiecas piederēt citām civilizācijām. Šo kažociņa apmešanas valstu vidū viņš uzskaitījis Eiropā bēdīgi slaveno Turciju, kas sistemātiski centusies rietumnieciskoties ne vien pievienojoties NATO, bet neizsakāmi tiecoties nonākt Eiropas Savienības valstu vidū, neskatoties uz to, ka Turcijas vēsture, kultūra un sociālās normas savas saknes rod tieši islāmiskā civilizācijā.

Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Lai kā arī nebūtu, tomēr apziņa, ka Eiropas Parlamenta iebalsotā filma „Svešā”, kas apceļo Eiropas kinoekrānus, vēstot par turku kopienas ekstremāli stingrajiem noteikumiem un iespējamām galējībām, kurā jaunā sieviete meklē robežšķirtnes un personiskos virzienrādītājus brīvās Eiropas plašumos, cīnoties gan par savu neatkarību, gan par vēlmi nezaudēt asinssaiti ar savu ģimeni, ir un paliek zināmā mērā propogandisks instruments vizuālā bubuļa formā Eiropai. Citiem vārdiem sakot, mēs vēl neesam gatavi. Pilnvērtīgai līdzāspastāvēšanai.

P.S. Jāpiebilst, ka zālē necienīgi ātri, parādoties pirmajiem titriem, tika ieslēgta gaisma un uzsākta diskusija, neļaujot skatītājam noķerto katarsi izdzīvot līdz galam un ar cieņu ļaut pārslīdēt pār ekrānu filmas veidotāju vārdiem, izskanot fināla mūzikai. Tas gadījumā, ja runājam par tādu eiropeisku vērtību kā cieņa. 

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=77640)