Bubulis eiropiešiem jeb vizuālis kārtējai civilizāciju sadursmei

Kamēr Rīga gatavojās Muzeju nakts atrakcijām, stāvot rindā pie Saeimas nama un pie citām robeždurvīm, 14.maija vakarā kino „Rīga” rietumnieciski tukliem renesanses eņģeļbērniem rotātā zālē Eiropas Parlaments bija parūpējies par to, lai arī Latvijā uz kino ekrāniem nonāktu austriešu režisores Feo Aladagas radītais kino debijas darbs „Svešā” („Die Fremde” – vācu val., „When we leave” – angļu val.).

Smaidīgie vācieši vs. skarbā hierarhija

Lai arī filma „Svešā” ir stāsts par Vācijā dzīvojošu turku ģimeni un tās locekļu savstarpējām attiecībām, ko vada gadsimtiem cauri stiprinātās sociālās normas, pirms pirmizrādes Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītājs Māris Graudiņš mērķtiecīgi norāda, ka šī filma ir par Eiropas vērtībām un ka par tās izrādīšanu uz ekrāniem ir nobalsojuši vairums no Eiropas Parlamenta 785 deputātiem, tādejādi suminot to kā labāko Eiropas kino darbu balvas „LUX” ietvaros (www.luxprize.eu) . Kā balvas ieguvēja filma „Svešā” nu ir piedzīvojusi iespēju tapt iztulkotai visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās un maijā izrādītai uz daudzu valstu ekrāniem.

Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Pati režisore, producente un scenārija autore Feo Aladaga, kas līdz šim darbojusies kā aktrise, uzsver, ka filmas veidošanā balstās uz viņas personisko pieņēmumu, ka mēs dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, kura nevar turpināt pastāvēt balstoties uz vienādības pamata. Starpkultūru komunikācijas eksperti izteiksmīgāku pretnostatījumu par individuālistiskās un kolektīvisma kultūras antagonisku novietojumu nevar vēlēties. Pretnostatot abas kultūras, ir iespējams pasvītrot atšķirīgo un, vienlaikus izceļot filmas varones Umaijas emocionālo ainu, norādot uz Eiropu kā brīvības un vienlīdzības telpu (par ko gan vairāk liecina pāris vācieši, kas dzīvo vieni, smaida un pašaizliedzīgi palīdz filmas varonei), bet uz Turciju kā skarbas hierarhijas un tradīciju diktētu attiecību noteiktas kārtības telpu (kas šīs filmas kontekstā ir „sliktais” tēls).

 Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Pēc seansa notika diskusija ar TV žurnālistes Dainas Jāņkalnes un sociālantropoloģes Aivitas Putniņas dalību, kur klātesošajiem bija iespēja skaļi paust savas pārdomas, meklējot uz atbildi uz jautājumu – par ko tad ir šī filma? Vēlētos to pārfrāzēt, sakot, kur tad ir šīs Eiropas vērtības filmā, kur divdesmitpiecus gadus jauno turku izcelsmes māmiņu Umaiju un viņas dēlēnu Čemu vajā vardarbīgs turku vīrs un kur Umaija nespēj saņemt atbalstu no savas Vācijas turku kopienā dzīvojošās ģimenes, norādot, ka, bēgot no vīra, Umaija dara negodu visai viņas ģimenei un turku kopienai kopumā?

Choose life! Choose religion!

Ik pa laikam eiropiešu vidū noris diskusijas par to, kas notiks ar Eiropas Savienību tai dienā, ja zvaigžņu stāvokļa, ekonomisko kritēriju vai apstākļu sakritības dēļ zilajā Eiropas Savienības karogā būs jārod vieta jaunai Turcijas sarkanbaltā karoga zvaigznei. Īpaši ņemot vērā faktu, ka Eiropas Savienībā valstu pārstāvniecība parlamentā tiek balstīta un principu „jo vairāk valstī iedzīvotāju, jo lielāks skaits vietu parlamentā tai pienākas”, kas tādejādi pārvērstu Turciju par lielāko Eiropas Savienības dalībvalsti ar tās vairāk nekā 73 000 000 iedzīvotāju.

Lai arī  kino skatītāju reakcija par redzēto atšķiras, filmas rāmējums tomēr rada Eiropas kā „pareizās un labvēlīgās” kultūras tēlu, tai pat laikā netieši aicinot atteikties no tradīciju caurvītās kultūras noteikumiem, kas joprojām valda Turcijā, nostiprinot patriarhālas sabiedrības tēlu, kurā izvēles brīvību ir liegta. Jo īpaši sievietei. Jāpiebilst, ka tik trauslā tēma par vardarbību ģimenē, pret kuru aizvien norisinās sociālās kampaņas tepat, tik brīvajā Eiropā, nav vis tikai Turcijas klusā sāpe.

Daži no skatītājiem filmas sižetu dēvē par lielisku meksikāņu seriālu, pārceltu citas kopienas vidē, cits vēlas paņemt kaut kripatiņu „ģimeniskuma”, kas piemīt turku ģimenēm, ignorējot faktu, ka goda kodeksa pārkāpuma dēļ brālis var nogalināt savu māsu un ģimene publiski var atteikties no sava bērna, vēl cits norāda uz tieksmi vispārināt priekšstatu kopumu, attiecinot to uz visu kultūru un uz katru individuālo kultūras nesēju, kas nav pieņemami.

Raustītā līnija starp civilizācijām

Viedokļu krustugunīs nonākušais mākslinieciski augstvērtīgi sagatavotais kino darbs ir izcils piemērs deviņdesmito gadu sākumā formulētajai cienījamā politikas eksperta Semjuela Hantingtona teorijai par civilizāciju sadursmi, kas norāda, ka divās kultūrtelpās vienlaikus indivīds nespēj atrasties un būt pilnvērtīgs abu sabiedrību loceklis. Indivīda kultūras un reliģiskās identitātes un nevis ekonomiskie vai politiskie aspekti ir cēlonis tiem konfliktiem, kas pasaulē rodas šodien, periodā pēc Aukstā kara, ko iezīmē bipolaritātes izdzišana, to aizvietojot ar multipolāru pasaules uzbūvi ģeopolitiskā plaknē.

Turklāt savulaik Hantingtons jau trāpīgi norādīja, ka civilizāciju sadursmes būs īpaši vērojamas musulmaņu un ne-musulmaņu vidū, iezīmējot visnotaļ asiņainas robežas starp islāmisko un ne-islāmisko pasauli, ko ataino arī filmas izskaņa, kur tiltu sadedzināšana notiek ar negaidītu mazuļa nogalināšanu, tādejādi it kā pārcērtot Umaijas imagināro nabassaiti ar turku kopienu, ļaujot palikt eiropeiskajā telpā ar savu tik ļoti kāroto pašnoteikšanās vēlmi.

Tai pat laikā politikas eksperts norādīja uz tā saucamajām „torn countries”, kas tiecas piederēt citām civilizācijām. Šo kažociņa apmešanas valstu vidū viņš uzskaitījis Eiropā bēdīgi slaveno Turciju, kas sistemātiski centusies rietumnieciskoties ne vien pievienojoties NATO, bet neizsakāmi tiecoties nonākt Eiropas Savienības valstu vidū, neskatoties uz to, ka Turcijas vēsture, kultūra un sociālās normas savas saknes rod tieši islāmiskā civilizācijā.

Foto: Publicitātes foto filmai "Die Fremde"

Lai kā arī nebūtu, tomēr apziņa, ka Eiropas Parlamenta iebalsotā filma „Svešā”, kas apceļo Eiropas kinoekrānus, vēstot par turku kopienas ekstremāli stingrajiem noteikumiem un iespējamām galējībām, kurā jaunā sieviete meklē robežšķirtnes un personiskos virzienrādītājus brīvās Eiropas plašumos, cīnoties gan par savu neatkarību, gan par vēlmi nezaudēt asinssaiti ar savu ģimeni, ir un paliek zināmā mērā propogandisks instruments vizuālā bubuļa formā Eiropai. Citiem vārdiem sakot, mēs vēl neesam gatavi. Pilnvērtīgai līdzāspastāvēšanai.

P.S. Jāpiebilst, ka zālē necienīgi ātri, parādoties pirmajiem titriem, tika ieslēgta gaisma un uzsākta diskusija, neļaujot skatītājam noķerto katarsi izdzīvot līdz galam un ar cieņu ļaut pārslīdēt pār ekrānu filmas veidotāju vārdiem, izskanot fināla mūzikai. Tas gadījumā, ja runājam par tādu eiropeisku vērtību kā cieņa. 

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=77640)