10 kailās patiesības tiem, kas izmanto Klientu datu bāzes

Šodien, kad nopirkt var visu un visur, par vērtīgāko preci 21. gadsimta andelē neviļus kļuvusi informācija. Īpaša cena informācijas tirgū ir Klientu datu bāzēm. Šī cena nav Klientu karšu drukas vai tūkstošiem kontaktu pilnas, bet pārpirktas datu bāzes izmaksas. Cena ir daudz augstāka. Tā ir klientu lojalitāte.

Lāpāmie caurumi un neparedzamās hakerbites

Latvijā vēl klupdami krizdami mācāmies sajust pieļaujamās un pārkāpjamās robežas komunikācijā ar Klientu un mācāmies apzināties iespējamos pašu vai no ārpuses izraisītos draudus.

Ziņu slejās un klientu pārdomās ir pabijuši gadījumi gan ar kādas draudzīgas picērijas Klientu datu noplūšanas gadījumu internetā (kur prasījās uzrīkot īpašu atvainošanās tusiņu savējiem, nevis tikai nomaksāt soda naudu), gan ar viegli iekarojamu tautas pašsaskaitīšanās platformu (te nu arī izrādās, ka dzīvojam sadales skapjos un pārsvarā esam deputāti), kā arī ar citiem lāpāmiem caurumiem gan valsts, gan privātajā sektorā.

Privātuma politika un datu drošība ir diskutabli jautājumi, kas raisa karstas diskusijas. Taču tai pat laikā, ņemot vērā mūsdienu mediētās komunikācijas īpatnības, privātuma politika nonāk pretrunā kaut vai ar straujo sociālo tīklu ienākšanu un personas datu profilu afišām, kurās paši lietotāji nekautrēdamies publisko dažāda rakstura informāciju. Paši tīklu lietotāji diezgan bezaizspriedumaini norāda apjomīgu informācijas kvantumu, ko slepenajiem datu „laupītājiem” atliek vien apkopot un savietot datu bāzēs, kuras pēcāk var izmantot pēc saviem ieskatiem. To, kādiem nolūkiem tie var tikt apkopoti, vai labvēlīgiem vai ļaunprātīgiem, tāpat kā ar bitēm, nekad droši nevar zināt.

Krustiņš virs bedres

Atverot mūsu pašu Datu valsts inspekcijas mājas lapu, skatam paveras uzraksts: „Personai ir tiesības uz privāto jomu un tā ir tiesīga kontrolēt informāciju par savu privāto dzīvi”.

Vai personai, kas vēlas kļūt par kāda uzņēmuma Klienta kartes īpašnieku ir tiesības nenorādīt savu adresi un mobilā telefona numuru, kas atzīmēti ar sarkanu zvaigznīti, bet aprobežoties tikai ar e-pastu?  Vai personai ir iespēja reģistrēt savu tālruņa numuru tādās mājas lapās (tā saucamie „Do-not-call lists”), kas tapušas kā pozitīva inciatīva no valsts puses un kuras darbojas aiz okeāna, liedzot tajās reģistrēto numuru regulāri kaitināt ar komerciāliem piedāvājumiem, jo pretējā gadījumā mēstulīgo vēstījumu sūtītājam par to draud soda sankcijas? Vai persona tik tiešām dosies pie jums, ja atgādināsiet par sevi ik pārdienas, bombardējot gan Klienta telefonu, gan pasta kasti, gan e-kasti?

Ja vēl pirms pāris gadiem pēc likuma burta nedrīkstēja izplatīt nevienu anketu, kurā tiek lūgts norādīt personas datus (kā izrādās personas dati ir ne tikai vārds un uzvārds ar personas kodu, bet arī jebkuri citi dati, kas rada iespēju identificēt fizisko personu, tai skaitā, tālruņa numurs, dzīvesvietas adrese, pie tam pat acu krāsa vai pēdas izmērs u.c.), tad šodien Datu valsts inspekcija atbildības nastu nodevusi glabāšanai pašiem anketu sastādītājiem un anketu aizpildītājiem, norādot, ka jābūt lodziņam, kurā pašam anketas aizpildītājam jāievelk krustiņš kā piekrišanas zīme konkrētu mārketinga ziņu saņemšanai. Tā teikt, pats sev reklāmas bukletu bedri esi izracis, ievelkot šādu krustu virs tās. 

Ja agrāk vēl bija nepieciešamība sagatavoto anketu saskaņot ar Datu valsts inspekciju un saņemt attiecīgu atļauju anketēšanas veikšanai, tad tagad tas ir anketētāja godaprāta jautājums par to, kā tiek formulēti jautājumi, kādiem mērķiem personas dati tiek apkopoti (vai patiešām jāzina arī personas kods un mobilais tālrunis) un, visbeidzot, bet patiesībā visbūtiskāk, kā šie dati tiek uzglabāti un izmantoti.

Labais tonis – lojāls Klients

Cilvēciski izvērtējot savas attieksmes un SMS signālu un e-pastu saturu, jāatzīst, ka pilnvērtīgu attiecību būvēšanā  starp uzņēmumu / organizāciju un Klientu būtu ieteicams ievērot noteiktus labā toņa un cieņpilnas izturēšanās principus. Pašsaprotamākos, bet tik un tā ne vienmēr ievērotos ieteikumus formulēju desmit patiesībās.

1)      Aicinājums: Ļaujiet vienmēr Klientam atteikties no turpmākas informācijas saņemšanas jebkurā brīdī, neatkarīgi no tā vai tas ir e-pasts vai īsā ziņa, vai arī regulārs neadresēts pasta sūtījums.  Respektīvi, ir jānorāda kontaktinformācija vai veids, kā to var izdarīt, sazinoties ar informācijas sūtītāju.

Klienta attieksme: Tas Klientam radīs sajūtu, ka izvēle ir viņa rokās un ka tikai no viņa paša ir atkarīgs, vai turpmāk uzklausīt jūs un izvērtēt izteiktos piedāvājumus vai tomēr nē.

2)      Aicinājums: Nekad nepērciet nezināmas izcelsmes Klientu datu bāzes no citiem uzņēmumiem, datu bāžu pārdošanas starpniekiem, tiešā mārketinga uzņēmumiem ar tūkstošiem nezināmas izcelsmes kontaktiem. Klients ir jūsu Klients tikai tad, ja pats ir devis savu piekrišanu jūsu vēstījumu saņemšanai.  Izņēmums var būt sadarbības partneru Klientu uzrunāšana, bet tad ziņai vēlams tikt sūtītai no šī sadarbības partnera, nevis no jūsu vārda.

Klienta attieksme: Tas radīs Klientā pārliecību, ka viņa dati ir drošībā. Arī tad, ja tomēr izmantojat datu bāzes, ko paši neesat apkopojuši un segmentējuši, tad tomēr labais tonis būtu atsaukties uz to, kā esat šo informāciju ieguvis. Esiet godīgi un godprātīgi.

3)      Aicinājums: Ievērojiet ziņu sūtījumu gaumīgu regularitāti. Respektīvi, neklauvējiet pie Klienta pacietības durvīm ik pārdienas, pat ik pārnedēļu, ja vien jūsu arsenālā nav grandiozu piedāvājumu. Bet arī piedāvājumi var būt grandiozi vien tad, ja tie nav pieejami ik dienu.

Klienta attieksme: Pieradiniet Klientu pie patiesi būtiskiem jaunumiem un izdevīgiem piedāvājumiem. Tad Klients spēs novērtēt izdevīgus un kvalitatīvus piedāvājumus, kas var būt papildināti ar viņam noderīgu informāciju vai ieguvumu uzskaitījumu, piemēram, produkta lietošanā vai pakalpojuma izmantošanā.

4)      Aicinājums: Esiet precīzi un uzmanīgi. Nesūtiet vienu un to pašu e-pastu vai SMS tekstu nejaušības dēļ divas reizes vienam un tam pašam Klientam.

Klienta attieksme: Tas saērcina, norāda uz nepilnīgu apkalpošanas kultūru un uzņēmuma darba stilu kopumā.

5)      Aicinājums: Cieniet savu Klientu. Gan bijušo, gan esošo, gan topošo. Tas nozīmē vienu lietu – veidot efektīvu datu bāzi, kur nozīme ir informācijas un kontaktu kvalitātei, nevis kvantitātei. Lai arī viens no biežāk dzirdētajiem ieteikumiem veiksmīgas Klientu komunikācijas veidošanai, izmantojot datu bāzes, ir šīs Klientu datu bāzes precīza segmentācija pēc visdažādākajiem raksturlielumiem, kas var palīdzēt formulēt efektīvāku piedāvājumu Klientam, tomēr šodien ne vienmēr darbosies standartizētie sociāli demogrāfiskie raksturlielumi. Šodien Klients vairs nav vīrietis, 35 gadus vecs, ar diviem bērniem, bet gan cilvēks, kas regulāri piedalās velomaratonos, apmeklē pavāra kursus un brīvajā laikā organizē aktivitātes vides aizsardzības domubiedru organizācijā.

Klienta attieksme: Klients novērtēs tos piedāvājumus, kuri tiešām atbildīs viņa interesēm un stilam, kas nav atkarīgs no vecuma, dzimuma vai citiem līdzīgiem parametriem.

6)      Aicinājums:  Sargājiet savu Klientu. Neatvainojieties pēc tam, kad jau jūsu kontaktu telpa ir izlaupīta. Sargsuns ir jāiegādājas pirms kaut kas ir noticis, nevis pēc notikušā. Pie tam ir svarīgi noteik to, kuriem uzņēmuma/organizācijas darbiniekiem konkrēti ir piekļuve Klientu datu bāzei. Nepadariet šo informāciju par brīvi pieejamu kā IT departamenta vadītājam, tā veikala pārdevējai.

Klienta attieksme: Klientam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa dati ir drošībā. Tāpēc izvēlieties pārbaudītus un profesionālus datu uzglabāšanas veidus, nevis zibatmiņā iekopētu „excel” tabuliņu.

7)      Aicinājums: Neaizmirstiet, ka personas datus jāsargā no citu personu acīm. Tas attiecas uz tiem pašrocīgo e-pastu sūtītājiem, kuri līdz šim nav atklājuši funkciju „bcc”, kas pievieno diskrētās kopijas.

Klienta attieksme: Patiesībā izsūtot lielu apjomu e-pastu un norādot daudzus jo daudzus adresātus visiem redzamā adrešu laukā notiek kārtējā privātuma politikas pārkāpšana. Vienlaikus tā ir arī necieņa pret savu Klientu datu bāzi, paverot vaļā aizkulises, lai visi var redzēt, kas tad piedalās šai izrādē.

8)      Aicinājums: Neizmantojiet Klienta uzticētos kontaktus bez viņa piekrišanas. Tas, ja Klients ar jums sazinās telefoniski vai pa e-pastu, lai noskaidrotu kādu konkrētu jautājumu, kas attiecas, piemēram, uz nupat iegādātu preci vai neskaidrībām ar pakalpojumu, nenozīmē, ka jums ir atļauts automātiski iekļaut šī Klienta kontaktdatus savā datu bāzē tiešā mārketinga sūtījumu izplatīšanai.

Klienta attieksme: Kā liecina pieredze, ar tādu pieeju grēko pat itin nopietni uzņēmumi, kas citādi savus Klientus lutina ar augstas kvalitātes produktu. Taču arī tad, ja jums ir augstas kvalitātes produkts (pat, iespējams, it kā neaizvietojams), jums ir jātiecas arī uz augstas kvalitātes klientu apkalpošanu.  

9)      Aicinājums: Atcerieties, ka ikviens jūsu ziņojumu saņēmējs, kurš uzskata, ka viņa personas datu apstrāde notiek nekvalitatīvi vai pat nelikumīgi, ar šo gadījumu var doties uz Datu valsts inspekciju.

Klienta attieksme: Turpmākā notikumu attīstība var pārtapt gan padziļinātās pārbaudēs, gan negatīvā publicitātē, un attiecīgi Klientu lojalitātes kritumā. Pie tam jāņem vērā, ka laiks, lai iegūtu Klientu ir salīdzinoši ilgs, bet pazaudēt Klientu var vienā mirklī ar vienu kļūmīgu vai nepārdomātu mārketinga gājienu.

10)    Aicinājums: Nerīkojieties ar Klientu tā, kā nevēlētos, lai izturas pret jums. Un apgriezti proporcionāli – rīkojieties tā, kā vēlētos, lai izturas pret jums.

Klienta attieksme: Šai tik vienkāršajā patiesībā ir ieslēpts būtisks virzienrādītājs uz Klienta sirdi. To iekarot nav viegli, taču jāatceras, ka attiecības ar Klientu ir nevis šodienas īpašais piedāvājums ar 50% atlaidi, bet gan ilgtermiņa risinājumu rašana konkrētām Klientu grupām un cieņa pret Klienta laiku, ko tas jums velta.

Visbeidzot, pirms iegādāties nezināmas izcelsmes datu bāzi ar potenciālo Klientu kontaktdatiem un izvērtējot izmaksas, kas radīsies to nopērkot, maksājot reklāmtekstu radītājiem un jau tālāk šo ziņojumu izsūtītājiem, neaizmirstiet, ka cena nav tas pats, kas ir vērtība. Jo vērtība ir Klienta uzticība jums. Tās cena nav izsakāma ne arābu, ne romiešu ciparos.

Publicēts: portālā 7GURU (http://7guru.lv/dienasgramatas/autori/kitijabalcare/article.php?id=77319)

Aculiecinieka pēcgarša: topošo režisoru inicācijas priekšnojautas

Prātu allaž nodarbinājis jautājums, vai mākslas darba vērtēšanas brīdī jāņem vērā paša autora uzskatus par lietu kārtību vai arī tam jāpaliek biogrāfiju lapaspusēm un/vai „pīlīšu pūšanas” presei. Pagaidām jautājums paliek atvērts. Turpretī iespēja ieklausīties Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas apakšprogrammas topošajos absolventos pārtapa par savdabīgu pirmsiniciācijas pasākumu un priekšnojautām par to, kas teātra skatītāju varētu sagaidīt tuvākajos gados teātru repertuāros.

Par trauslajām līnijām

Kur ir tā trauslā līnija, aiz kuras sākas mākslinieks, bet kuru vēl nav paguvis pārkāpt režijas mākslas students? Ieklausīšanās topošo režisoru diplomdarbu ideju izcelšanā gaismā bija viens no teātra granda Eduarda Smiļģa Pārdaugavas mājā notikušās diskusijas mērķiem.

Lietum līņājot, aiz ar sarkanu galdautu pārklāta galda šoreiz nesēdēja vis diplomdarbu vērtēšanas komisija, bet gan astoņi topošie režisori - Toms Auniņš, Zane Beinere, Jurijs Djakonovs, Normunds Griestiņš, Lija Liepiņa, Pēteris Nebars, Inese Pudža, Elmārs Seņkovs un režijas kursa vadītāja un režisore Māra Ķimele.

Jauniešu vidū bija gan jau sevi kā teātra iedvesmotus cilvēkus apliecinājušo vārdi, kurus acīgākie teātra skatītāji  jau ir ievērojuši gan izrāžu pieteikumos, gan teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominantu vidū, gan arī mazāk zināmi studenti ar idejām, kas vēl tikai soli pa solim dzimst.

Jāatzīst, ka nepārvaramo vēlmi pasniegt pašam sevi kā mākslinieku gribētos norakstīt uz topošo režisoru jaunības maksimālismu un mediju pašproducēto zvaigžņu kulta nepieciešamību šodienas kultūrtelpā.

Neviens jau nav teicis, ka pats režisors nevar būt performance „šeit un tagad”, tomēr uzstādījums iepazīstināt ar idejas audzēšanu diplomdarbam izdevās ne visiem. Iespējams, vainojams laika trūkums. Iespējams, dažiem iemesls ir apziņa, ka tā ir tikai teorētiskā izglītība un bakalaura grāds mākslās. Iespējams, viss ģeniālais dzimst pēdējā mirklī. Iespējams, kultūrslānis vēl nav uzkrājies pietiekamā blīvumā. (To arī apliecina, Pētera Nebara (rež. „Cilvēki”, „Miesa”) atzīšanās, ka tās ir bailes runāt ar kādu, kas ir vecāks (lasīt: ar kultūrslāni bagātāks) cilvēks.)

Atraktivitāte, protams, var garšot masu medijiem, vērojot zvaigžņu lietu, kas nolīs pār mums pēc kāda laika. Tomēr Normunda Griestiņa, kurš pirms kāda laika iejutas 21.gadsimta Sprīdīša lomā kolēģa Toma Auniņa režisētajā darbā, humordeva par to, kā iedabūt Nacionālajā teātrī zirgu (veļot, ripinot vai ar stumšanu) gaismas un tumsas izrādei, kas „plus mīnus būs par mīlestību”, „Makbets”, tomēr lai paliek citiem izklaides šoviem. (Lai arī kvalitatīvs „stand-up” šovs Latvijā varētu noderēt.)

Jāpiebilst, ka daļa jauniešu sevi jau paguvuši spilgti pieteikt ne vien režisoru ādā, bet arī iejūtoties atšķirīgās laika, telpas un rakstura vidēs kā aktieri. Nenoliedzami, ka Latvijas teātra skatuve daudz iegūs arī tad, ja to aktieru rindas papildinās gan Jurijs Djakonovs („Mitjas mīlestība”, „Bikts”, „Klusā daba”, „Graņonka”, „Ziema”, „Puiši smaržo pēc apelsīniem”), gan Inese Pudža („Sala”, „Mitjas mīlestība”), pulējot savas aktiermeistarības plaknes līdz patiesam mirdzumam.

Ābola divas puses: saturs un forma

Diskusijas sarunas radīja iespaidu, ka forma un tās meklējumi režisoru prātos pārmāc satura radīšanu un personalizēšanu atbilstoši savam pasaules skatījumam vai tiem „mesidžiem”, kas šodienas teātra apmeklētājiem būtu vērts saņemt.

 

Foto: Publicitātes foto izrādei "Bikts"

Kur veidot izrādi? Ir jādejo dārzā (Lija Liepiņa (top dejas izrāde pēc H. Heses pasakas „Irīsi” pārdēvēta par izrādi„Taurentiņi”) cer uz  laika dievu labvēlību un uz pirmo laika prognozi), multimēdiju frontē esošais Toms Auniņš (rež. „Sprīdītis”) pamestās ēkās vēlas ienest totālu un futūristisku teātri, modes skates platformu dejas izrādei izvēlējusies Zane Beinere, interpretējot V. Gombroviča lugu „Ivonna, Burgundijas princese”, nodriskā H. Ibsena Heda Gablere,  sadarbojoties Elmāram Seņkovam (jau pirmizrādi piedzīvojis diplomdarbs „Graņonka” M. Čehova Rīgas krievu teātrī, rež. „Klusā daba”, „Bikts”) un Jurijam Djakonovam, apdzīvos Andrejsalas noslēpumainākās vietas, bet pats Jurijs Djakonovs vēlas paķircināt skatītāju ar H. Pintera lugas „Mīļākie” variāciju, provokatīvi ienesot to intīmpreču veikala telpās vai kādā citā netipiskā vidē. 

 Foto: Publicitātes foto izrādei "Sprīdītis"

Varbūt tomēr izvēlēties klasisko teātra skatuvi, pielāgojot to savai idejai un cīnoties ar teātra telpu konservatīvismu tā, kā to veiksmīgi risinājusi Inese Pudža jau pirmizrādi piedzīvojušajā, pēc J. Griškoveca lugas radītajā izrādē „Ziema” M. Čehova Rīgas krievu teātrī, pārvarot valodas barjeras un atrādot divu zaldātu emocionālo atmiņu diapozitīvus krievu valodā? 

Foto: Publicitātes foto izrādei "Ziema"

Vietas izvēle izklausījās kā viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem diplomdarba tapšanai, lai arī par to komentārus drīzāk gribētos dzirdēt tad, ja diskusija skartu lielākoties scenogrāfiskus risinājumus. Lai arī kāds paziņa apgalvo, ka māju ceļ no pamatiem (lasīt: ir vērts sākt ar vietas izvēli), tomēr atļaušos nepiekrist tam, ka viss jāsāk ar formu, nevis ar saturu. Nav jau būtiski, kas bija pirmais (vista vai ola), svarīgs ir sausais atlikums un pēcgarša tam, ko režisors vairāk vai mazāk meistarīgi ir pagatavojis.
 

Daudz spēcīgāka bija klausītāju vēlme diskusijā sadzirdēt, ko un kāpēc topošie režijas meistari vēlas pateikt teātra skatītājam šodien? Tikai no dažiem jaunajiem režijas burvjiem izdevās sadzirdēt to, par ko viņi vēlas runāt teātrī. Runāt par nāves poētiku. Teātra valodā analizēt izvirtības diskursu. Atainot gaismas un tumsas spēku cīņu. Vadlīnijas, kas, pirmkārt, jānosaka pašam sev, atbildot uz daudz un dažādiem jautājumiem. Diez vai atbildes var rast akadēmijas sienās. Drīzāk tās atnāk negulētās naktīs, paša unikālajā pieredzē, klasiskās un modernās mākslas mijiedarbībā. Bez teikšanas priekšā, radošā sintēzē pilnveidojoties strādājot un nemitīgi eksperimentējot, ko daļa jauniešu arī jau īsteno.

Grozs āboliem

Lai arī kursa vadītāja režisore Māra Ķimele atzīst, ka „kurss nav novienādojies” un katrs no topošajiem absolventiem ir spējis saglabāt savu unikalitāti, tiešām gribētos ticēt, ka jaunieši runāja patiesi. Un tā nebija maskarāde par spīti tam, ka dažs slēpās parūkā, kapucē vai aiz citu vārdiem.

Pagaidām nav vēlmes izkārtot dzirdēto (un arī jau pāris pirmizrādēs redzēto) x un y asīs vai laika un kvalitātes skalās. Pie šī jautājuma varētu atgriezties pēc gada, lai skatītos, kuri un cik nobrieduši āboli ir šo teātra cilvēku grozos. Ceļamaizi topošie režijas meistari no saviem pasniedzējiem un praktiskā pieredzē ir saņēmuši. To, kur šos jauniešus varēs satikt pēc pāris gadiem, pagaidām var tikai nojaust.

Diskusija bija veids, kā vizualizēt formas un satura ziņā tos jauniešus, kas plāno iekarot teātra skatuves, kā sasaistīt jau dzirdētos uzvārdus ar balsi, attēlu un domu plūdumu. Taču vērtēt to prasmes un radošo pildījumu varēs vienīgi pēc tam, kad visi diplomdarbi būs piedzīvojuši savas pirmizrādes.

Gribētos ticēt, ka neskatoties uz skaļi izteiktajiem vai klusībā iecerētajiem mērķiem, jaunie režisori spēs radīt izrādes, kas ieslēgs skatītāja prātā un sirdī „online” režīmā iekšējās un ārējas polemikas spēļlaukumu, iespējams, par notikušā pierādījumu uzskatot tā līdzpārdzīvojuma (vai smieklu, ja tāds ir iecerētais izrādes žanrs) asaru teātra zāles vai jebkuras citas izvēlētās vides pustumsā. Lai pēc tam iekostos sulīgos ābolos. 

Publicēts: Teātra muzeja mājas lapā (http://teatramuzejs.lv/arhivs/2011/04/index_2.html)