Aculiecinieka pēcgarša: topošo režisoru inicācijas priekšnojautas

Prātu allaž nodarbinājis jautājums, vai mākslas darba vērtēšanas brīdī jāņem vērā paša autora uzskatus par lietu kārtību vai arī tam jāpaliek biogrāfiju lapaspusēm un/vai „pīlīšu pūšanas” presei. Pagaidām jautājums paliek atvērts. Turpretī iespēja ieklausīties Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas apakšprogrammas topošajos absolventos pārtapa par savdabīgu pirmsiniciācijas pasākumu un priekšnojautām par to, kas teātra skatītāju varētu sagaidīt tuvākajos gados teātru repertuāros.

Par trauslajām līnijām

Kur ir tā trauslā līnija, aiz kuras sākas mākslinieks, bet kuru vēl nav paguvis pārkāpt režijas mākslas students? Ieklausīšanās topošo režisoru diplomdarbu ideju izcelšanā gaismā bija viens no teātra granda Eduarda Smiļģa Pārdaugavas mājā notikušās diskusijas mērķiem.

Lietum līņājot, aiz ar sarkanu galdautu pārklāta galda šoreiz nesēdēja vis diplomdarbu vērtēšanas komisija, bet gan astoņi topošie režisori - Toms Auniņš, Zane Beinere, Jurijs Djakonovs, Normunds Griestiņš, Lija Liepiņa, Pēteris Nebars, Inese Pudža, Elmārs Seņkovs un režijas kursa vadītāja un režisore Māra Ķimele.

Jauniešu vidū bija gan jau sevi kā teātra iedvesmotus cilvēkus apliecinājušo vārdi, kurus acīgākie teātra skatītāji  jau ir ievērojuši gan izrāžu pieteikumos, gan teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominantu vidū, gan arī mazāk zināmi studenti ar idejām, kas vēl tikai soli pa solim dzimst.

Jāatzīst, ka nepārvaramo vēlmi pasniegt pašam sevi kā mākslinieku gribētos norakstīt uz topošo režisoru jaunības maksimālismu un mediju pašproducēto zvaigžņu kulta nepieciešamību šodienas kultūrtelpā.

Neviens jau nav teicis, ka pats režisors nevar būt performance „šeit un tagad”, tomēr uzstādījums iepazīstināt ar idejas audzēšanu diplomdarbam izdevās ne visiem. Iespējams, vainojams laika trūkums. Iespējams, dažiem iemesls ir apziņa, ka tā ir tikai teorētiskā izglītība un bakalaura grāds mākslās. Iespējams, viss ģeniālais dzimst pēdējā mirklī. Iespējams, kultūrslānis vēl nav uzkrājies pietiekamā blīvumā. (To arī apliecina, Pētera Nebara (rež. „Cilvēki”, „Miesa”) atzīšanās, ka tās ir bailes runāt ar kādu, kas ir vecāks (lasīt: ar kultūrslāni bagātāks) cilvēks.)

Atraktivitāte, protams, var garšot masu medijiem, vērojot zvaigžņu lietu, kas nolīs pār mums pēc kāda laika. Tomēr Normunda Griestiņa, kurš pirms kāda laika iejutas 21.gadsimta Sprīdīša lomā kolēģa Toma Auniņa režisētajā darbā, humordeva par to, kā iedabūt Nacionālajā teātrī zirgu (veļot, ripinot vai ar stumšanu) gaismas un tumsas izrādei, kas „plus mīnus būs par mīlestību”, „Makbets”, tomēr lai paliek citiem izklaides šoviem. (Lai arī kvalitatīvs „stand-up” šovs Latvijā varētu noderēt.)

Jāpiebilst, ka daļa jauniešu sevi jau paguvuši spilgti pieteikt ne vien režisoru ādā, bet arī iejūtoties atšķirīgās laika, telpas un rakstura vidēs kā aktieri. Nenoliedzami, ka Latvijas teātra skatuve daudz iegūs arī tad, ja to aktieru rindas papildinās gan Jurijs Djakonovs („Mitjas mīlestība”, „Bikts”, „Klusā daba”, „Graņonka”, „Ziema”, „Puiši smaržo pēc apelsīniem”), gan Inese Pudža („Sala”, „Mitjas mīlestība”), pulējot savas aktiermeistarības plaknes līdz patiesam mirdzumam.

Ābola divas puses: saturs un forma

Diskusijas sarunas radīja iespaidu, ka forma un tās meklējumi režisoru prātos pārmāc satura radīšanu un personalizēšanu atbilstoši savam pasaules skatījumam vai tiem „mesidžiem”, kas šodienas teātra apmeklētājiem būtu vērts saņemt.

 

Foto: Publicitātes foto izrādei "Bikts"

Kur veidot izrādi? Ir jādejo dārzā (Lija Liepiņa (top dejas izrāde pēc H. Heses pasakas „Irīsi” pārdēvēta par izrādi„Taurentiņi”) cer uz  laika dievu labvēlību un uz pirmo laika prognozi), multimēdiju frontē esošais Toms Auniņš (rež. „Sprīdītis”) pamestās ēkās vēlas ienest totālu un futūristisku teātri, modes skates platformu dejas izrādei izvēlējusies Zane Beinere, interpretējot V. Gombroviča lugu „Ivonna, Burgundijas princese”, nodriskā H. Ibsena Heda Gablere,  sadarbojoties Elmāram Seņkovam (jau pirmizrādi piedzīvojis diplomdarbs „Graņonka” M. Čehova Rīgas krievu teātrī, rež. „Klusā daba”, „Bikts”) un Jurijam Djakonovam, apdzīvos Andrejsalas noslēpumainākās vietas, bet pats Jurijs Djakonovs vēlas paķircināt skatītāju ar H. Pintera lugas „Mīļākie” variāciju, provokatīvi ienesot to intīmpreču veikala telpās vai kādā citā netipiskā vidē. 

 Foto: Publicitātes foto izrādei "Sprīdītis"

Varbūt tomēr izvēlēties klasisko teātra skatuvi, pielāgojot to savai idejai un cīnoties ar teātra telpu konservatīvismu tā, kā to veiksmīgi risinājusi Inese Pudža jau pirmizrādi piedzīvojušajā, pēc J. Griškoveca lugas radītajā izrādē „Ziema” M. Čehova Rīgas krievu teātrī, pārvarot valodas barjeras un atrādot divu zaldātu emocionālo atmiņu diapozitīvus krievu valodā? 

Foto: Publicitātes foto izrādei "Ziema"

Vietas izvēle izklausījās kā viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem diplomdarba tapšanai, lai arī par to komentārus drīzāk gribētos dzirdēt tad, ja diskusija skartu lielākoties scenogrāfiskus risinājumus. Lai arī kāds paziņa apgalvo, ka māju ceļ no pamatiem (lasīt: ir vērts sākt ar vietas izvēli), tomēr atļaušos nepiekrist tam, ka viss jāsāk ar formu, nevis ar saturu. Nav jau būtiski, kas bija pirmais (vista vai ola), svarīgs ir sausais atlikums un pēcgarša tam, ko režisors vairāk vai mazāk meistarīgi ir pagatavojis.
 

Daudz spēcīgāka bija klausītāju vēlme diskusijā sadzirdēt, ko un kāpēc topošie režijas meistari vēlas pateikt teātra skatītājam šodien? Tikai no dažiem jaunajiem režijas burvjiem izdevās sadzirdēt to, par ko viņi vēlas runāt teātrī. Runāt par nāves poētiku. Teātra valodā analizēt izvirtības diskursu. Atainot gaismas un tumsas spēku cīņu. Vadlīnijas, kas, pirmkārt, jānosaka pašam sev, atbildot uz daudz un dažādiem jautājumiem. Diez vai atbildes var rast akadēmijas sienās. Drīzāk tās atnāk negulētās naktīs, paša unikālajā pieredzē, klasiskās un modernās mākslas mijiedarbībā. Bez teikšanas priekšā, radošā sintēzē pilnveidojoties strādājot un nemitīgi eksperimentējot, ko daļa jauniešu arī jau īsteno.

Grozs āboliem

Lai arī kursa vadītāja režisore Māra Ķimele atzīst, ka „kurss nav novienādojies” un katrs no topošajiem absolventiem ir spējis saglabāt savu unikalitāti, tiešām gribētos ticēt, ka jaunieši runāja patiesi. Un tā nebija maskarāde par spīti tam, ka dažs slēpās parūkā, kapucē vai aiz citu vārdiem.

Pagaidām nav vēlmes izkārtot dzirdēto (un arī jau pāris pirmizrādēs redzēto) x un y asīs vai laika un kvalitātes skalās. Pie šī jautājuma varētu atgriezties pēc gada, lai skatītos, kuri un cik nobrieduši āboli ir šo teātra cilvēku grozos. Ceļamaizi topošie režijas meistari no saviem pasniedzējiem un praktiskā pieredzē ir saņēmuši. To, kur šos jauniešus varēs satikt pēc pāris gadiem, pagaidām var tikai nojaust.

Diskusija bija veids, kā vizualizēt formas un satura ziņā tos jauniešus, kas plāno iekarot teātra skatuves, kā sasaistīt jau dzirdētos uzvārdus ar balsi, attēlu un domu plūdumu. Taču vērtēt to prasmes un radošo pildījumu varēs vienīgi pēc tam, kad visi diplomdarbi būs piedzīvojuši savas pirmizrādes.

Gribētos ticēt, ka neskatoties uz skaļi izteiktajiem vai klusībā iecerētajiem mērķiem, jaunie režisori spēs radīt izrādes, kas ieslēgs skatītāja prātā un sirdī „online” režīmā iekšējās un ārējas polemikas spēļlaukumu, iespējams, par notikušā pierādījumu uzskatot tā līdzpārdzīvojuma (vai smieklu, ja tāds ir iecerētais izrādes žanrs) asaru teātra zāles vai jebkuras citas izvēlētās vides pustumsā. Lai pēc tam iekostos sulīgos ābolos. 

Publicēts: Teātra muzeja mājas lapā (http://teatramuzejs.lv/arhivs/2011/04/index_2.html)